Notikumus pasaulē komentē starptautiskās drošības un Tuvo Austrumu pētniece Elizabete Auniņa un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs.

Nemierīgā Āfrika #1

Kopš 1960. gada, kad Centrālāfrikas Republika no Francijas kolonijas kļuva par neatkarīgu valsti, militāri apvērsumi un pilsoņu kara situācija tajā ir teju nemainīga realitāte. Jaukts etniskais un reliģiskais sastāvs un līdzīgi nestabila situācija vairākās kaimiņvalstīs ir galvenie faktori, kas veicina pastāvīgi gruzdošu un periodiski uzliesmojošu konfliktu situāciju. Valsts dienvidu un rietumu rajonos, kur atrodas arī galvaspilsēta Bangui, dominējošā ir kristiešu kopiena, savukārt austrumu un ziemeļu rajonos – musulmaņu iedzīvotāji.

Kopš 2013. gada Centrālāfrikas Republikā turpinās kārtējais pilsoņu karš, un šobrīd centrālās valdības kontrolē ir galvaspilsēta un vēl vairākas pilsētas un teritorijas valsts rietumdaļā, kamēr pārējo valsts daļu savā starpā dala raiba nemiernieku armiju plejāde, kas cīnās ar centrālo varu un savā starpā par derīgo izrakteņu atradnēm un tranzīta artērijām. Uz šī fona 20. decembrī notikušo prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā balsošana daudz maz netraucēti varēja notikt nepilnos 60% iecirkņu. Par uzvarētāju tika pasludināts līdzšinējais valsts galva Fostens-Arkanžs Tuadera, taču pēc tam vairāk nekā desmit nemiernieku grupas, daudzas no kurām līdz šim nikni karojušas savā starpā, paziņoja par apvienošanos koalīcijā, lai gāztu esošo valdību.

Tiek izteikti minējumi, ka aiz šīs apvienības stāv 2013. gadā gāztais bijušais diktators, ģenerālis Fransuā Bozizē, kuram bija liegts piedalīties vēlēšanās. Pēdējās nedēļās galvaspilsētas Bangui apkaimē jau atkal bijušas dzirdamas apšaudes, un prezidenta Tuaderas valdība, visdrīzāk, šobrīd paliek pie varas, pateicoties ANO miera uzturētāju kontingenta u.c. ārvalstu spēku klātbūtnei. Pēdējā gada laikā pamanāms spēlētājs Centrālāfrikas Republikā kļuvusi Krievija, kura atbalsta prezidentu Tuaderu ar ieroču piegādēm, militārajiem konsultantiem un privātās militārās kompānijas Vagner kaujiniekiem, kuri, kā tiek uzskatīts, veido esošā prezidenta miesassardzi.

Nemierīgā Āfrika #2

13. janvārī izskanēja ziņa, ka Etiopijas valdības spēki dumpīgajā Tigrajas provincē valsts ziemeļdaļā nogalinājuši vairākus opozicionārās Tigrajas Tautas atbrīvošanas frontes līderus, t.sk. bijušo Etiopijas ārlietu ministru Seijumu Mesfinu. Tigrajas Tautas atbrīvošanas fronte bija vadošais spēks koalīcijā, kas bruņotā cīņā pārņēma varu valstī 1991. gadā, sagraujot līdz tam pastāvējušo marksistiskās ievirzes vienpartijas režīmu. Tolaik daudz plašāku autonomiju ieguva dažādas etniskās grupas valsts reģionos, tomēr tautas atbrīvošanas frontes dominētajai Etiopijas politikai bija raksturīgs augsts korupcijas līmenis un represijas pret politiskajiem oponentiem.

Tigrajas frontes dominanti Etiopijā pārtrauca premjerministra Abija Ahmeda nākšana pie varas 2018. gadā. 2019. gadā viņš izveidoja jaunu politisko spēku – Labklājības partiju – kā alternatīvu līdz tam valdījušajai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskajai frontei. TTAF nevēlējās samierināties ar šo attīstību, atkāpdamās uz savu kādreizējo varas bāzi Tigrajas provincē. Pagājušā gada pēdējās nedēļās centrālā valdība uzsāka militāras operācijas, lai iegūtu kontroli Tigrajā. Daudzi saskata premjerministra Abija rīcībā diktatoriskus motīvus un mēģinājumu atgriezt dominējošajās pozīcijās amhāru etnosu, no kura nāca kādreizējā Etiopijas monarhu dinastija. Savukārt pašreizējās Adisabebas valdības aizstāvji uzskata, ka premjerministrs Abijs cenšas tikai sakārtot valsti, apkarojot arī reģionu separātisma tendences.

Bezprecedenta norises ASV turpinās

Līdz ar Kongresa Pārstāvju palātas vakardienas balsojumu Donalds Tramps kļuvis par pirmo prezidentu Savienoto Valstu vēsturē, pret kuru impīčmenta procedūra uzsākta divas reizes. Par attiecīgo rezolūciju balsoja viss Kongresa apakšpalātas demokrātu vairākums, kā arī desmit republikāņu kongresmeņi. Tāda ir likumdevēju reakcija uz pagājušās nedēļas notikumiem, kad Trampa atbalstītāju pūlis ielauzās Kapitolija ēkā Vašingtonā, pārtraucot jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena amatā apstiprināšanas procedūru. Jau tobrīd izskanēja viedokļi, ka Donalds Tramps ir atstādināms nekavējoties, kaut viņa varas periodam atlikušas vien dažas dienas līdz 20. janvārim, kad prezidenta zvērestu nodos Džo Baidens.

12. janvārī Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi nosūtīja vēstuli viceprezidentam Maikam Pensam, aicinot viņu pārņemt varu Konstitūcijas 25. labojuma kārtībā, kas paredz prezidenta atzīšanu par rīcībnespējīgu. Pēc tam, kad viceprezidents Penss šādu iespēju noraidīja, tapa impīčmenta rezolūcija, vainojot Trampu dumpja uzsākšanā. Kā zināms, tālākā procedūra paredz, ka par impīčmentu jābalso Senātam, kur apstiprinošajam balsojumam nepieciešams 2/3 senatoru balsu vairākums. Senāta pašreizējā republikāņu vairākuma līderis Mičs Makkonels paziņojis, ka senatori varētu sākt izskatīt šo jautājumu 19. janvārī. Tādējādi Savienotās Valstis, iespējams, gaida vēl viens bezprecedenta notikums – balsojums par impīčmentu amatu jau atstājušam prezidentam. Kā uzsver tieslietu eksperti, tas nebūt nav tikai simbolisks solis, jo impīčmenta gadījumā amatu atstājušais prezidents tiktu diskvalificēts no stāšanās politiskos amatos nākotnē.

Sagatavoja Eduards Liniņš