Mūsdienās arvien vairāk runā par to, ka kognitīvi traucējumi skar aizvien jaunākus cilvēkus. Vai tas nozīmē, ka nākotnē piedzīvosim demences epidēmiju? Kurā brīdī aizmāršība ir slimības pazīme un kurā brīdī - ikdienas steigas normāla parādība?

Demence visā pasaulē skar aptuveni 50 miljonus cilvēku un prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam skaits varētu pat trīskāršoties. Teju trešdaļa aprūpes iestādēs dzīvojošo senioru cieš no demences simptomiem. Statistika rāda, ka nākotnē ar demenci sirgs aizvien vairāk cilvēku. Kāpēc šādas izmaiņas veidojas cilvēka smadzenēs, kas pēc būtības ir plastiskas un spēj mācīties visas dzīves garumā? Kāpēc krustvārdu mīkla ne vienmēr būs galvenā profilakse un vai aizvien nav skaidrs cēlonis Alcheimera un citu slimību izraisītai demencei? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro un analizē P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Latvijas universitātes Neiromedicīnas un neirozinātnes nodaļas lektore Ramona Valante, un P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, pētniece Krista Lazdovska.

"Kognīcijas un demences kontekstā nozīmīga ir sociālā izolācija. Vecāka gadagājuma cilvēki dzīvo vieni, viņi ir izolēti no sabiedrības. Šādā vidē var lietot, kādus medikamentus vēlies, kognīcija turpinās pasliktināties. Tāpēc arī pie mums ir tendence veidot dienas centrus, kurā cilvēki, kam ir parādījušās problēmas, sanāk kopā un socializējās. Mēs esam sociālas būtnes un, lai kognitīvā kapacitāte nemazinātos, ir vajadzīga saskarsme," skaidro Ramona Valante.

Cilvēkam nepietiek tikai ar iespēju uzņemt informāciju - skatīties televizoru vai šķirstīt sociālos medijus, kas ļauj atcerēties faktus. Būtiska ir valoda, iespēja sarunāties ar citiem. Tās ir arī ir emocijas, ko neiegūst no elektroniskiem medijiem. Tie savukārt var radīt negatīvas emocijas, kas negatīvi ietekmē smadzenes.

Pētnieces norāda, ka mūsu smadzenēm patīk izaicinājumi. Mēs varbūt gribētu neko nedarīt, bet smadzenēm patīk izaicinājumi, kas ļauj veidot jaunus savienojumus un uzkrāj kognitīvās rezerves. Viena iespēja būtu valodu mācīšanās, bet nepalīdz vārdiņu mācīšanās kādā lietotnē, svarīga ir saruna ar otru cilvēku. Arī mūzikas instrumentu spēlēšana ir labs veids, kā veidot kognitīvās rezerves.

Ja krustvārdu mīklas risina, vienkārši atmiņā atsaucot zināmus faktus, tas netrenē smadzenes. Ja šajā laikā meklē jaunu informāciju, lasa, tā ir smadzeņu trenēšanā. Smadzenēm nepieciešams apgūt ko jaunu. 

Ja cilvēks visu mūžu ir vairāk strādājis intelektuālu darbu, izaicinājums būtu - mācīties dejot. Savukārt ar fizisku darbu vai sportu saistīts cilvēks varētu pievērsties intelektuāliem izaicinājumiem.

Raidījumā Kā labāk dzīvot kolēģi stāstīja par dažādām demences pacientiem paredzētām sociālām programmām un arī par vides pieejamības problēmām, ko cilvēki ar demenci piedzīvo Latvijā.

Pētnieki Latvijā strādā pie vakcīnas pret Alcheimera slimību

Klasiska zāļu ripiņa, asins testi, kas savlaicīgi ļautu ieraudzīt slimībai raksturīgos kaitīgos proteīnus asinīs, visbeidzot vakcīnas - šie ir dažādi mēģinājumi paredzēt vai ārstēt Alcheimera slimību. Alcheimers ir viena no demencēm, proti, smadzeņu darbības traucējumiem, kas rada neatgriezeniskus kognitīvos jeb prāta funkciju zaudējumus. Likumsakarīgi, ka tāpēc aizvien turpinās labāko medikamentu izstrāde cīņā ar slimību. Šoreiz plašāk tieši par vakcīnām, un par to saruna ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekānu Kristapu Jaudzemu.

Visticamāk gan, ka vakcīna pret Alcheimera slimību būtu piemērojama tikai kādai konkrētai populācijai, kas atbilstu striktiem kritērijiem, piemēram, ģenētiskiem faktoriem, ņemot vērā attēlus ar beta amiloīdu izgulsnējumiem smadzenēm un citus parametrus. Tātad vakcīna tiktu, tā teikt, personalizēta. Vakcinēšanās biežums, brīdis, kad to sākt darīt, cik tas maksātu, cik efektīvi tas būtu - protams, šie jautājumi ir svarīgi farmācijas uzņēmumiem, bet pētnieku uzdevums pašlaik ir radīt veiksmīgāko vakcīnas darbības mehānismu.

--

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis stāsta par lielāko dzeni Eiropā – melno dzilnu.