Lai arī Izglītības un zinātnes ministrija mobinga mazināšanu definējusi kā prioritāti, tam nav vienotas pieejas. Latvijā virkne organizāciju cīnās pret vardarbību skolās. Cik tas ir efektīvi un kādi ir rezultāti, vērtējam Ģimenes studijā. Analizē „KiWa” programmas koordinatore Valsts kancelejā Sigita Sniķere, Pusaudžu Resursu centra adarbības projektu vadītāja un mentore Romija Krēziņa, Latvijas Pilsoniskās alianses padomes priekšsēdētājs, fonda „Plecs” valdes loceklis Georgs Rubenis, sociālā projekta "Neklusē" vadītāja Marika Andžāne un programmas „MOT Latvija” vadītāja Ruta Masaļska.

Mobinga izplatībā ziņā mūsu izglītības iestādes ir vienas no sliktākajām Eiropā, un arī nesen veikts Rīgas Stradiņa universitātes pētījums rāda, ka vismaz vienu reizi pāris mēnešu laikā bulingu, mobingu jeb savstarpējo vienaudžu vardarbību un ņirgāšanos ir pieredzējuši ap 40% skolēnu Latvijā. 

Ņirgāšanās un pāridarījumu mazināšana mūsu skolās ir atzīta par vienu no prioritātēm kā valsts, tā arī pašvaldību līmenī. Atbalsts mobinga situācijās tiek piedāvātas pat kā bezmaksas pakalpojums banku klientiem un mobinga apkarošanā Latvijā nesen iesaistījušies arī kosmētikas un šampūnu ražotāji. 

Ja nopietni, tad lai problēmu risinātu, darbojas arī vairākas tieši ņirgāšanās un pāridarījumu mazināšanas novēršanas vai prevencijas programmas. Cik tām visām ir kopīgā vai atšķirīgā un kā mērām to efektivitāti un rezultāti, vai pastāv tāda vienota izpratne un stratēģija, kā mobinga jautājumus Latvijā risināt efektīvi?