Šoreiz Ģimenes studijā iepazīstamies ar Lazdiņu ģimeni. Sintija un Uģis audzina divus bērnus – trīsgadnieku Miku un mazulīti Mētru, kurai vēl tikai 9 mēneši. Viņiem ir interesants iepazīšanās stāsts, abi apprecējušies, būdami vēl diezgan jauni un, kā paši smej – kopš tā laika visu dara kopā: kopā mācījušies un sākuši strādāt, kopā tikuši pie bērniem, tagad kopā labprāt ceļo.

Uģis ir programmētājs, Sintija agrāk strādājusi par stjuarti, tagad ir finanšu datu analītiķe aviokompānijā. Nesen klajā nākusi viņas izdota grāmata “Latviešu dzemdību stāsti”, kurā apkopta 70 sieviešu pieredze par bērna pasaulē laišanu. Kāpēc Sintijai šķita svarīgi vākt un publicēt dzemdību stāstus, ko tie atklāj un ar kādām sajūtām grāmatu lasa šīs paaudzes jaunie tēti?

Mudināti atklāt savu iepazīšanas stāstu, Sintija un Uģis stāsta par nejaušu satikšanos festivālā "Pozitivus" pirms 10 gadiem. Un diezgan ātri arī apprecējušies, jo Uģim piedāvāts darbs ASV un abiem kopā turp doties bijis daudz vieglāk kā precētam pārim.

Pagājušais gads ģimenē bijis pārmaiņu pilns – Sintija sāka darbu pie grāmatas, arī Uģis nolēma mainīt darbu un ģimenē pieteicās Mētra. Dzīve mainījusies īsā laikā, jo visi četri dzīvoja mājās, jo arī Mikus pandēmijas dēļ negāja uz bērnudārzu.

Abi – Sintija un Uģis – ir cilvēki, kas ir uz tu ar skaitļiem un datiem, bet Sintija izvēlējas izdot grāmatu par dzemdību pieredzes stāstiem.

„Atceros to mirkli, kad ideja radās,” stāsta Sintija. Viņas mamma, kurai ir neliela izdevniecība, jautājusi, kas būtu aktuāls, ko interesētu lasīt. Sintija atbildējusi, ka viņai, toreiz vēl tikai Mika mammai, aktuāla ir bērnu audzināšana.

Latviski ir izdotas grāmatas, kur stāstīts par dzemdību pieredzi, bet tā vairāk ir mājdzemdību pieredze.

„Man vairāk gribējās tādus īstus, patiesus, dažādus stāstus. Par ideju daudz runāju ar draugiem, ar ģimeni un mēģināju saprast, ko citi saka. Man par pārsteigumu cilvēki bija ļoti pozitīvi. Tieši tēvi teica, ka vajag. Tādi precīzi pieredzes stāsti,” atminas Sintija.

Kamēr ideja vēl bijusi tikai ieceres līmenī, Sintija apkopojusi draugu, radu un paziņu stāsti. Tad izveidoja anketu, kuru ievietoja „Facebook kontā ar aicinājumu atsaukties. Pirmā doma bijusi, ja 20 cilvēki atsauksies, būs labi.

Cilvēku atsaucība bija fenomenāla, pirmie 20 stāsti jau bijuši  iesūtīti jau dažu stundu laikā. Arī komentāri pamatā bijuši pozitīvi šādam aicinājumam. Cilvēku atsaucība iedvesmoja.

Grāmatā ir 60 mammu 70 stāsti. Sintija stāsta, ka viņa kā „skaitļu cilvēks” izveidojusi excel tabulu, kurā rakstīja komentārus, par ko katrs stāsts bijis. Tā ieguva pirmo izlasi un to deva lasīt māsīcām, kuras vēl nav mammas. Viņām bijuši jautājumi par detaļām, un tas licis apzināties, ka nepieciešami terminu skaidrojumi. 

„Katrai mammai, kuras stāstu bija publicēju, apsolīju grāmatu. Ar visām sazinājās un uzzinot adreses, kur sūtīt, izrādījās, ka stāsti ir no mammām no visas Latvijas. Trīs stāsti ir arī no ārvalstīm,” atklāj Sintija.

Secinājums – latviešu sievietes ir ļoti izglītotas dzemdību jautājumos, bet atšķirīgais ir  attieksme dzemdību iestādēs Latvijā un ārvalstīs. Kā piemēru Sintija min, ka sievietes ārzemes var pašas izvēlēties dzemdību pozu. Latvijā mammas ir zinošas, bet tas nesaderas ar to, kas notiek dzemdībās, viņas nezina, kā to pateikt dzemdību nodaļā.

Grāmatā ir arī pašas Sintijas pieredzes stāsti.

Uģis vērtē, ka viņam kā tētim ir viegli un ātri lasīt šādu grāmatu.

„Stāsti ir kā seriālā katrs savas sērijas vērts, kas īsti var notikt, cik dažādi viss process var izvērsties,” atzīst Uģis.

Uz visu skatoties pēc dzemdībām, viņš neviļus salīdzina ar savas ģimenes dzemdību pieredzi.

Pirms publicēšanas Sintijas apkopotos stāstus pārlasījusi un komentējusi arī dūla un vecmāte, kā arī ginekoloģe-dzemdību speciāliste. Uģis bilst, ka visā procesā arī Sintija ir kļuvusi neoficiālu dzemdību speciālistu.

Lazdiņi ir arī lieli ceļotāji. Sintijai ceļošanas kāre ir no vecākiem, kas ir ģeogrāfi. Abi neslēpj, ka ceļot ar maziem bērniem ir izaicinoši. Uģis saka, ka vieglāk ir ceļot ar bērnu līdz gada vecumam, jo kamēr nav aizaudzis avotiņš, bērns vieglāk pacieš lidmašīnas spiediena maiņas, tad atkal, kad bērns jau ir sasniedzis 3 gadu vecumu un ir vieglāk nomierināt un sarunāt. Viņš smej, ka nākamā grāmata varētu būt „100 veidi kā ceļot ar bērniem”.