Nav muļķīgu jautājumu, ir muļķīgas atbildes - vai šo teicienu var pielietot arī zinātnē? Vai zinātnieki atļaujas būt drosmīgi un uzdot neērtus, dažkārt arī visai muļķīgus jautājumus un pie kā var novest atbilžu meklējumi?

Par izgudrojumiem, atklājumiem un pētnieka ikdienu, ļaujoties jautājumiem, kuri nav ikdienas pētījumu plānā,  saruna ar zinātniekiem, kuri raidījumos Zināmais nezināmajā, runājot par sev tuvajām jomām, ne reizi vien runājuši līdzībās ar citām dzīves jomām, izmantojuši radošus piemērus, aicinājuši paraudzīties plašāk. Tāpēc esam pārliecināti - viņi noteikti nebaidās uzdot drosmīgus, varbūt pat muļķīgus jautājumus, un nebaidās arī kļūdīties. Raidījuma viesi - fiziķis, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš.

"Ir miljoniem piemēru, kuri parāda to, ka, ja mums nebūs šo naivo, dumjo, ja gribat, vārda vislabākajā un pozitīvajā nozīmē, jautājumu, kas ir noveduši pie zinātnes kaut kādu robežu pārkāpšanas, kaut kādu jaunu ideju rašanās, šīs praktiski modernās lietas nevarēs attīstīties," vērtē Mācis Auziņš.

"Manā mīļajā kvantu fizikām ja mēs tagad ļoti pamatoti un pragmātiski runājam par kvantu tehnoloģijām, tad, ja nebūtu tie kvantu fizikas pamatu radītāji, kas uzdeva vistrakākos jautājumus un atrada vistrakākās, neiespējamās atbildes, ja tas nebūtu noticis, tad šobrīd šīs tehnoloģijas nebūtu. Ne velti par šiem pirmsākumiem ir man ļoti mīļa grāmata, kas ataino cilvēkus un notikumus, kurus dažus es personīgi pazīstu, kura saucās "Kā hipiji izglāba fiziku". Tieši par to, ka bija cilvēki, kuri uzdeva absolūti neparastus, neordinārus jautājumus, kas iziet no tā veida, kā "zolīds zinātnieks par lietām domā". Izgāja ārpus šiem rāmjiem, uzdeva absolūti neiespējamus jautājumus, ieguva atbildes, kuras joprojām rada mums pārdomas, vai tiešām tā var būt? Un tagad tas ir novedis pie tehnoloģijām."

"Ir daži piemēri no bioloģijas un radniecīgām zinātnēm, kur tieši filozofiski vai varbūt, kā Mārcis teica, mazliet hipotētiski jautājumi, kas būtu vai kā varēja būt tā, ir novedusi pie ļoti nopietniem pētījumiem," skaidro Jānis Liepiņš. "Piemēram, ja 19. gadsimtā Darvins teica, ka izskatās, ka sugas savā starpā ir radniecīgas un viņas vēl aizvien evolucionē atbilstoši vides apstākļiem. Tas ir ļoti jauki un interesanti, un tad mēs varētu aizdomāties, ka kādam ir kādreiz bijis kopīgs sencis vai vairāki senči, kuri tad te dzīvoja, un tad sāksies šī diferenciācija.

Bet tad ir domu eksperiments: bet klau, kā tad šis sencis ir radies? Un tas ilgu laiku bija ļoti hipotētisks jautājums, bet, sākot no pagājušā gadsimta 20. - 30. gadiem un mazliet vēlāk šis hipotētiskais jautājums kļuva par ļoti nopietnu praktisku jautājumu. Vai mēs varam kaut nedaudz ielūkoties jau praktiskā veidā šajā teritorijā, kur beidzās neorganiskā ķīmija un sākās organiskā ķīmija, precīzāk, bioorganiskā ķīmija un varbūt jau kaut kādi šūnu elementi?

Un izrādās, jā, jūs varat laboratorijā atveidot vidi, kas, iespējams, ir bijusi uz Zemes, testēt, kā laika gaitā zibeņu un elektro izlaižu laikā, karstuma laikā rodas dažādas organiskās vielas. Un daudzas no tām patiešām ir tādas pašas, ko mēs sastopam mūsdienu bioloģiskajos organismos. Tas liek domāt, ka patiešām šis lēciens no neorganiskās vides uz dzīvību ir iespējams. Mēs tikai nezinām, kā tas notiek. Bet šis jautājums no tādas hipotēzes - kā tas varēja būt, jau kļūst par ļoti praktisku jautājumu - mēģināsim noskaidrot, kā. Arī bioloģijā šie "what if" jautājumi ir ļoti noderīgi, un patiešām viņi palīdz virzīties un atrast jau fundamentālas lietas."

Starp citu, Amerikā 28. septembris pat tiek atzīmēts kā diena, kad uzdot muļķīgos jautājumus. Šo varat paturēt prātā arī Latvijā, kad datums tuvosies, bet mēs jau tagad jūlijā kopā ar fiziķi Mārci Auziņu un biologu Jāni Liepiņu pakavēsimies pārdomās, kas tad vispār ir muļķīgi jautājumi un kāpēc tos svarīgi uzdot.

Pārāk maz cilvēku savus jaunos produktus vēlas aizsargāt ar patentu

„Vidēji gadā mums iesniedz ap 100 - 120 pieteikumus patentam, un ar nožēlu jāatzīst, ka ir pārāk maz to, kuri vēlas savus jaunradītos produktus aizsargāt ar patentiem, jo patents nodrošina monopoltiesības tirgū,”  saka Patentu valdes vadošā eksperte Eiropas patentu jautājumos Māra Rozenblate.

Sarunā ar viņu skaidrojam, par kādiem izgudrojumiem piešķir patentu, cik ilgā laikā tas notiek un kas Latvijas patentu valdes darbības sākumā pagājušā gadsimta 20. gados iesniedza pieteikumus patentu valdē.

Pirmās preču zīmju un izgudrojumu aizsardzības apliecības Patentu valde izsniedza 1922. gada sākumā. Tās saņēma Rīgas tabakas fabrika “A/S Maikapar” un Andrejs Golvers savam pieteiktajam izgudrojumam “Pārlabojumi par bungusitdzirnavām”, jeb vienam no trieciendzirnavu veidiem. Pirmie Latvijas patenti piešķirti zemniekam Jānim Prātam par linu galviņu nosukāšanas un nokulšanas mašīnu un Jānim Minussam par izgudroto pārvietojamo istabas krāsni, kurai varēja regulēt gaisa plūsmu.

Tādu  informāciju par patentu vēsturi Latvijā var lasīt Latvijas patentu valdes interneta mājaslapā, bet turpmāk nedaudz ielūkosimies patentu  piešķiršanas aizkulisēs un atsauksim atmiņā, kādi ievērojami latviešu izcelsmes izgudrotāji savulaik ir saņēmuši patentu.

Zināmākie latvieši, kas saņēmuši patentu ir aviokostruktors  Kārlis Irbītis, kurš patentēja vairākus izcilus izgudrojumus un projektēja vertikālās pacelšanās lidmašīnu, kas iezīmēja pavērsienu šādu lidaparātu būvniecībā. Jāmin arīaudējs un steļļu konstruktors Pēteris Viļumsons, kurš pagājušā gadsimta 20. gados ieguva patentu par pusautomātisko steļļu izveidošanu, vācbaltu izcelsmes konstruktors Valters Caps un viņa miniatūrā fotokamera „Minox”.

Turpinot runāt par šodienas izgudrojumiem, vaicāju Mārai  Rozenblatei, cik lielā mērā patentu piešķiršana attiecas uz informācijas tehnoloģijām?