Šis laiks, kad dabā kokiem birst lapas un apkārt sāk valdīt visai liela pelēcība, senatnē tika uzskatīts par veļu laiku. Dažādās tautās tradīcijas mirušo godināšanai ir atšķirīgas. Latviešiem, šķiet, tā vairs nav norma lauku māju bēniņos glabāt zārku vai jestri dancot un spēlēt mūziku pēc bērēm, kā to darīja mūsu senči. Tomēr bērēs mirušā zārku cilvēki joprojām mēdz apsegt ar vilnas segu, lai aizgājējam siltāk, no mirušā atvadāmies ar trim saujām smilšu, un tad atkal aizgājējs ir kopā ar mums bēru mielastā, tikai - ar sakrustotu nazīti un dakšiņu pāri šķīvim un otrādi apgāztu glāzi. Tautas tradīcijas šeit mijas ar kristīgajām, un pēdējos gados Latvijā atvadu ceremonijās biežāk izskan aplausi - kā simbols dzīves svinēšanai un kā pateicība aizgājējam. Apbedīšanas tradīcijas Rīgā laiku lokos šoreiz iepazīsim Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā kopā ar vēsturnieci, muzejpedagoģi Irēnu Strēli.

No Amerikas nākušo Halovīna svētku priekšsākumi meklējami Eiropā

Tuvojas laiks, kad daudzviet pasaulē  ļaudis tērpsies spoku, raganu, ģindeņu, velnu un vēl visvisādu mošķu maskās. Kā viens no simboliem Halovīna svētkiem ir  izdobts ķirbis ar pabaisu ģīmi un sveci iekšpusē. Svētki, kurus Latvijā visbiežāk svin bērni un jaunieši un kuru svinēšanas kultūra atnākus  no Amerikas. Bet šo svētku izcelsme ir meklējama tepat Eiropā un to svinēšanai var atrast daudzas paralēles ar mūsu tautas tradīcijām – budēļos jeb ķekatās iešanu.

Par to, kā izgrebts kālis pārtapa par ķirbi un kā mūsu senču mītiskā domāšana ir izvērtusies spokainos svētkos  stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja eksperts un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis.