Gada pēdējās dienas ir tas laiks, kad daudzi pārskata, ko gads ir nesis, ko būtu jāmaina nākamajos mēnešos. Gandrīz ikviens notikums ir pagājis agresīvā Krievijas kara ēnā, un šādā ziņā droši vien 2022. gads paliks atmiņā kā tāda ciešanu traģēdiju laiks. Bet jebkuri lieli notikumi nes līdzi arī pārmaiņas, un mēs tās varam vērot arī Latvijā. Neviens pirms gada pat nedomāja, ka varētu nojaukt pieminekli Pārdaugavā, vai visus tos padomju režīma atgādinājumus it visur Latvijā. Tiek pārdēvētas ielas, lemts pat krievu valodas mācīšanas pārtraukšanu skolās. Soctīklos redzam, ka strauji ir aktivizējusies kustība pret krievu valodas lietošanu publiskajā telpā. Var teikt, ka vērojams tāds kā nacionālā patriotisma pieaugums. Cīņa pret visu krievisko brīžiem kļūst ļoti kategoriska. Parādās arī balsis, kas jautā, kur ir robeža, kurai pāri kāpt nevajadzētu, vai jebkas, kas saistās ar Krieviju un krievisko, ir slikts. Dzirdam debates par klasisko mūziku - vai vajag uzvest "Borisu Godunovu" operā. Vai Puškins ir pelnījis ielu Rīgā? Vai latviskais nozīmē noliegt visu krievisko?

Cik tālu var runāt par veselīgu nacionālismu un kur ir robeža, kurai pāri kāpt nevajadzētu? Krustpunktā diskutē: Latvijas Universitātes docents, vēsturnieks Jānis Šiliņš, žurnāla "Domuzīmes" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa, Latvijas Universitātes profesors psiholoģijā Ivars Austers un Latvijas Universitātes Politiskās zinātnes bakalaura studiju programmas students Ēriks Ralfs Vanags.