Aizvadītā nedēļas nogale bija pamatīgas spriedzes pilna. Situācija Jēkabpilī izveidojās tik draudīga, kā reti kad. Mēs sen nebijām pieredzējuši arī aicinājumu evakuēties tik lielam cilvēku skaitam. Arī daudzi nesavtīgi strādājuši dienām un naktīm, lai palīdzētu izvairīties no krietni lielākas nelaimes, nekā tā šobrīd ir piedzīvota. Lai arī dzirdam, ka ūdens līmenis Daugavā jau ir krities, nekas jau nav beidzies, ziema arī tikai vidū, un vēl gaidāms gan sals, gan sniegs, gan jauna ledus veidošanās, kas nozīmē, ka priekšā ir vēl diezgan daudz nemiera pilnu nakšu. 

Sestdienas pēcpusdienā sociālos tīklus pārņēma kritikas vilnis, kad premjera birojs paziņoja, ka svētdienas rītā sasauktā ārkārtas valdības sēde. Cilvēki ironizēja, ka vispirms izgulēsies un tikai tad domāsim, vai un ko tālāk darīt. Protams, jautājums, ko tāda valdība vispār dod, bet lielās bažas aiz visa ir, kā mēs vispār tiekam galā ar krīzēm, kā tās vadāmi, kā mācāmies no kļūdām. Protams, šī ir krīze tikai vienas pašvaldības mērogā, pat vienas pilsētas mērogā, bet, ja runa ir par visu valsti? Karš, piemēram, Ukrainā rāda, ka notiekošais Latvijā ir vien tāds salīdzinoši sīkums.

Krustpunktā Lielā intervija: drošības politkas un krīzes vadības speciālists Kaspars Druvaskalns.