Šī ir pirmā reize, kad mēs sekojam līdzi karam tiešraidē, tā pagājušajā nedēļā šeit studijā sacīja kolēģis no Ziņu dienesta, atzīstot, ka visiem tā mums šī ir jauna, nebijusi situācija. Droši vien atceramies tās sajūtas, kad 24. februāra rītā uzzinājām, ka krievu karaspēks ir iebrucis Ukrainā. Satraukums, daudziem bija grūti tam noticēt, netaisnības sajūta. Citi sacīja, ka apraudājušies. Protams, mūsu emocijas jau kara gaitu neietekmē. Kā redzam, kaujām turpinoties, ukraiņi ir izrādījuši apbrīnojamu pretestību un publiskajā telpā ir kļuvusi acīmredzamāks kategoriskums. Karu ir grūti attaisnot, bet izskatās, ka kādi to dara. Mēs redzam, ka daudzi to attaisno, un to arī ar to mēs neesam gatavi samierināties. 

Kā karš un tā acīmredzamā netaisnība ietekmē mūsu domāšanu, uzvedību, rīcību? Šodien saruna par mūsu kopējo sabiedrības uzvedību, proti, kā mēs šo karu uztveram, kā reaģējam, kā viens otru ietekmējam. Un cik droši ir ļauties šādam kopējam sabiedrības noskaņojumam? Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesoru, sociālpsihologu Ģirtu Dimdiņu.