Sākoties Covid pandēmijai, daudzi sacīja, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda, kā iepriekš. Apdraudējuma sajūta, daudz vairāk nāvju apkārt, mainīta ikdiena – tas viss pie ērtībām un noteiktas stabilitātes pieraduša cilvēka dzīvē raisīja satricinājumu. Bet tikai sākoties karam Ukrainā, šķiet, redzam, ko pa īstam nozīmē nāves pļauja apkārt, skarot arī visneaizsargātākos. Mēs redzam, kā vienā mirklī sagrūst visi plāni, kā cilvēks paliek bez nekā, tikai ar cerību, ka izdosies glābt vismaz dzīvību. Un tas nav kāda bezpersoniska vīrusa darbs, bet aiz tā stāv ļaunums ar cilvēka seju. Vienlaikus mēs apbrīnojam Ukrainas iedzīvotāju spēku un gribu pretoties un ceram, ka tās spēks ir arī mūsu spēks. Krustpunktā saruna ar Nacionālo bruņoto spēku vecāko kapelānu, majoru Mareku Savicki.