Diskutējot par valodas lietošanu politiskajās debatēs, daudz ir pieminēta mediju redakcionālā neatkarība. Ko tā nozīmē, kādus riskus rada politiķu iejaukšanās un kādu atbildību un pienākumus tā uzliek medijiem? Krustpunktā diskutē sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne, Latvijas žurnālistu asociācijas valdes locekle Inga Šņore,  Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijas deputāts Artūrs Butāns un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, filozofijas doktors Māris Kūlis.

Kad sākotnēji internetā, pēc tam jau arī bija plašāks sociālā protesta vilnis pret ieceri portālā LSM.lv rīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā, arī mediju pārstāvji kārtējo reizi pieminēja redakcionālo neatkarību, runājot, ka arī tā ir apdraudēta. Patiesībā jau runas publiskajā telpā par šo parādās ne reizi vien. Bet kopš migrācijas krīzes pirms vairākiem gadiem, tad sekoja pandēmija, un arī kara iespaidā vismaz šeit, radio, es itin bieži dzirdu cilvēkus jautājam, kas tad izlemj, kāpēc izlemj, ko viņi dzird, ko redz vai lasa populārajos plašsaziņas līdzekļos?

Mediji skaidro, ka tā ir viņu izvēle, ko raidīt, tie, kas nepiekrīt, saka, ka tā izvēle ir nepareiza, vai kādi citi iemesli. Protams, paralēli arī politiķi, kuriem arī bieži nepatīk tas, ko viņi dzird un redz. Rezultātā aug spriedze. Par privātajiem medijiem tā ņemšanās ir mazāka, jo tur visi apzinās, ka tā ir īpašnieku izvēle. Bet sabiedriskie medij. Kas nosaka, kam ir jābūt sabiedrisko mediju saturā? Kāpēc redakcionālā izvēle tiek pieminēta un dēvēta pat tik būtisku? Vai tas tā patiešām ir? Mēs pievēršamies žurnālistikai raidījumā Krustpunktā.