Latvijā ir ļoti viegli pašam pat nenojaušot pieskarties telefona ekrānam un negribot noslēgt līgumu par pakalpojumiem, kurus negrasāties izmantot un pēc tam maksāt. Kāpēc tas ir iespējams, Krustpunktā analizē Patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas Otrās patērētāju kolektīvo interešu uzraudzības daļas vadītājs Dainis Platacs, Saeimas juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins, tehnoloģiju apskatnieks Lauris Āboliņš, TELE2 sabiedrisko attiecību vadītājs Oskars Fīrmanis un LMT Privātpersonu apkalpošanas dienesta direktore Ilze Saulīte.

Apmēram pirms mēneša tviterī ierakstīju, ka mūsu telefona rēķinā ir parādījušās lielākas naudas summas. Tad atklāju, ka ik nedēļu tiek skaitīts par spēlītēm trīs eiro, kuras jaunākais puika spēlējot telefonā. Runāju ar puiku, tam uzreiz asaras, sakot, ka viņš neko neesot serveros spēlējis, nedz abonējis. Atradām krietni vēlāk, ka viņam jau divus mēnešus bija pienākušas īsziņas, kurās bija rakstīts: "ja gribat spēlēt, tad spiediet uz šo linku, bet, ja negribat spēlēt, tad sūtiet atteikuma īsziņu uz kaut kādu numuru". Viņš nebija to sapratis, neko nebija sūtījis, un tāpēc arī katru nedēļu tā rēķina summa pieauga par trim eiro. Sāga izvērtās garāka un saspringtāka, bet negaidīju, ka mans ieraksts tviterī izraisīs tādu ķēdes reakciju. Šķiet, kopš vadu Krustpunktā, reti esmu saņēmis tik daudz vēstuļu un līdzīgu stāstu par vienu to pašu. Ar niansēm, protams, bet ar līdzīgu vēsturi. 

Iznāk, ka Latvijai ir ļoti daudz cilvēku, kas nezinot it kā ir noslēguši attālinātus līgumus un maksā par pakalpojumiem, kurus neizmanto. Plašā rezonanse arī mūs ir mudinājusi šim tematam pievērsties nopietnāk.