Kultūras rondo

20. augustā Latvijas pirmizrādi piedzīvos pilnmetrāžas animācijas filma "Laimīgie". Tas ir stāsts par deviņus gadus veco Elizabeti, kurai skolas brīvdienās jādodas mājup pie vecākiem, kas mīt Venecuēlas lietusmežos. Taču skolas gaitās Elizabetei ir izveidojušās jaunas draudzības. "Laimīgie" savu pasaules pirmizrādi šovasar piedzīvoja pasaules lielākajā un nozīmīgākajā animācijas filmu festivālā Ansī pilsētā Francijā.

Kultūras Rondo studijā izvaicājam filmas režisoru Edmundu Jansonu un mākslinieci Elīnu Brasliņu.

"Laimīgie" ir otrā studijā "Atom Art" tapusī pilnmetrāžas animācijas filma, sekojot 2019. gadā iznākušajam stāstam "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi", kas bija dauzonīgs un aizrautīgs vēstījums par pilsonisko aktivitāti.

Šobrīd Kalnciema kvartālā apskatāma izstāde, kas aicina apstāties un paskatīties uz to, kas mums ir apkārt. Māksliniece Lilija Dinere izstādē “Totēmi. Sastingums un reizē dzīve” pievēršas dabas radībām, kas nav dzīvas, lai ar mākslas palīdzību dotu tām otro dzīvi. Kā radošajos darbos var iedzīvināt putna spalvas, kaulus un gliemežvākus? Un kāpēc māksliniece uzskata, ka uz pasaules nav nekas, kas būtu miris?

Vidzemes koncertzālē “Cēsis” ar stāvovācijām izskanējis viens no pasaulē iecienītākajiem ASV komponista un diriģenta Leonarda Bernsteina darbiem “Kandids” Mārtiņa Meiera režijā. Tā bija daļa no Cēsu Mākslas festivāla programmas, galvenās lomas izrādē atveidoja Dailes teātra 10. aktieru studijas audzēkņi.

Par gūto pieredzi iestudējumā un tālāko radošo un studiju procesu Kultūras Rondo saruna ar solistēm Agati Grīnhofu un Gerdu Igauni, diriģentu Jāni Liepiņu, dzejnieci Inesi Zanderi, režisoru Mārtiņu Meieru un vokālo pedagoģi Unu Stadi neparastā lomā – Vecā dāma.

Šoreiz žanrs prasīja ne tikai izcilu vokālo sniegumu kopā ar orķestri, bet arī aktiermeistarību un spēju raidīt zālē gan to ironiju, kas piemīt ‘’Kandidam jeb optimistam”, gan Voltēra kritiku, gan mūsdienu lokalizāciju.

Latviešu kinorežisoram Jānim Streičam 26. septembrī – 90. Svinības, kādas viņš būtu vēlējies, notiks Preiļos, 19. septembrī, bet Jāņa Streiča daudzpusīgo devumu Latvijas kultūrai apliecina viņa personālizstāde „Jāni Streiču atceroties" Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē.

Performanču mākslas vecmāmiņas Marinas Abramovičas dzīvesstāsts, iespējams, piedāvā atslēgu uz viņas mākslas pasauli. Šai pasaulei pietuvojusies Kārina Pētersone, kura iztulkojusi Abramovičas autobiogrāfiju „Ejot cauri sienām".

Kultūras Rondo zīmīgākos pavērsienus performanču meistares mūžā pārrunājam ar Kārinu Pētersoni, ieklausoties arī pašas Abramovičas sacītajā.

Raimonds Staprāns – gleznotājs un dramaturgs. Duālists – starp Rīgu, kur dzimis 1926. gadā, un Sanfrancisko, kur nodzīvoja lielāko daļu savas dzīves un šā gada janvārī aizgāja mūžībā. Reālists un abstrakcionists. Gleznoja lēni un rakstīja lēni. Šaubījās – daudz. Tā savai simtgadei tuvojas Raimonds Staprāns – gan ne vairs pats, bet ar izstādi “Klusuma arhitektūra” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un grāmatu “46 epizodes ar un bez ironijas”.

Taču mums ir viņa balss ieraksti, kas tapuši dažādos laikos un vietās – Sanfrancisko, Rīgā un mājā pie okeāna Sīrančā. Ik pa laikam viņš arī palasīja kādu lapu no tolaik topošajiem memuāriem. Tad atkal šaubījās. Tagad grāmatā apkopotas 46 epizodes, kurām priekšvārdus rakstījušas viņa meitas Maretta un Alda, bet pēcvārdu – literārā redaktore Ieva Struka.

Lai izstāstītu Raimonda Staprāna stāstu, aicinājām vairākus viņam tuvus cilvēkus izvēlēties vienu no viņa gleznām – tādu, kas viņiem pašiem šķiet īpaša un caur kuru iespējams pastāstīt kaut ko būtisku par Raimondu. Viņa dzīvesbiedre Ilona Staprāns, mākslas zinātniece un izstādes kuratore Elita Ansone, teātra zinātniece Ieva Struka, "VFS Films" vadītājs un producents Uldis Cekulis, kā arī Raimonda galerists un draugs Pīters Mendelhols (Peter Mendenhall, ASV) – katrs no viņiem uz Raimondu Staprānu raugās citādi.

Oktobrī gaidāma arī VFS Films un režisora Pētera Krilova dokumentālā filma par Raimondu Staprānu “Sarkanais šķūnis”.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā jau kādu laiku skatāma izstāde “Kā tu šodien jūties? Emociju pratība”. Izstāde apvieno 28 Latvijas mākslinieku darbus un aicina paraudzīties uz emocijām no mākslas, zinātnes, medicīnas un personiskās pieredzes skatpunkta.

Trešdien publiskās programmas ietvaros notika psiholoģes Ievas Bites un bērnu psihiatra Ņikitas Bezborodova saruna “Emociju saikne ar fizisko veselību”. Tikāmies ar dažiem no izstādes māksliniekiem.

Kāpēc pēdējos gados ielu māksla no grafiti ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem laikmetīgās mākslas virzieniem Eiropas pilsētās? Arī Rīgā pirmo reizi norit Ielu mākslas mēnesis. Kultūras rondo pārrunājam, kā ielu māksla pēdējos gados kļuvusi par nopietnu laikmetīgās mākslas virzienu, kas maina pilsētvidi un apkaimju identitāti.

Studijā tiekamies ar ielu mākslinieku, festivāla ROW BALTICS idejas autoru un māksliniecisko vadītāju Daini Rudeni, Latvijas Vizuālās mākslas departamenta "Arsenāls" vadītāju un kuratoru apvienības „Mākslas birojs” dalībnieci Līnu Birzaku, kā arī Rīgas pašvaldības Kultūras pārvaldes Pilsētvides mākslas un noformējuma nodaļas projektu vadītāju, mākslinieci Agniju Suprovsku.

Sarunas gaitā sazināmies arī ar Liepājas pēdējo gadu ielu mākslas uzplaukuma vienu no galvenajiem vaininiekiem Mareku Albertu. Un, lai saprastu, vai un kā ir mainījusies mūsu sajūta un attieksme pret ielu mākslu, atkāpjamies arī tieši desmit gadus senā pagātnē, kad Dainis Rudens viesojās Latvijas Radio raidījumā Monopols pie Inga Ulmaņa.

Saistībā ar Pedvāli prātā visbiežāk pirmā doma prātā nāk par mākslinieku rezidencēm. Jau kopš 90. gadu sākuma mākslinieks Ojārs Arvīds Feldbergs tur rīko tēlniecības simpozijus un plenērus, kā arī te vairākus gadus aizvadītas mākslinieku rezidences.

Lai jaunradītu, pie mums uz Latviju braukušas radošas personības gan no Eiropas, gan tālākām vietām, ASV, Korejas, Japānas, Ķīnas, šogad pirmo reizi pārstāvēta Brazīlija.

Līdz ar to šī ir arī vieta, kur notiek kultūras zināšanu apmaiņa, arī atbraukušos izglītojot par Latvijas tradīcijām un kultūras mantojumu. Lai gan katram māksliniekam ir savs ritms, sarunā ar Kultūras Rondo viņi norāda, ka bez citiem šajā rezidencē nespētu uzturēties. Tieši savstarpējā saskarsme viņus mēdz iedvesmot saviem darbiem.

Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas, kādreizējā cisterciešu māsu klostera, stāsti vēsturnieka stāstījumā, rekonstruētos viduslaiku dziedājumos un laikmetīga skaņu vidē. Kultūras rondo kopā ar  senās mūzikas pētnieci un mūziķi Laini Taboru un vēsturnieku Andri Levānu atklāsim vienu no mazāk zināmajām Rīgas vēstures lappusēm.

16. augustā Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā norisināsies koncertstāsts "Klostera stāsti". Tā centrā būs vēsturnieka Andra Levāna stāstījums par klosteri un tā iemītniecēm, viduslaiku dziedājumi "Schola Cantorum Vox Iubilantis" izpildījumā (mākslinieciskā vadītāja Laine Tabora) un Andreasa Teobalda (Andreas Theobald) laikmetīgā skaņu vide. Šos elementus vienotā telpiskā un dramaturģiskā risinājumā savienos režisore Anna Viduleja.

Koncertstāsta iecere radusies mūziķei, senās mūzikas pētniecei un interpretei Dr. art. Lainei Taborai, strādājot ar Rīgas cisterciešu māsu 15. gadsimta lūgšanu grāmatām. Tajās saglabātie liturģiskie teksti un muzikālais materiāls kļuvuši par pamatu koncertstāstu ciklam, kuros klostera vēsture atdzīvojas mūzikā, stāstījumā un mākslinieciskā interpretācijā, pirmoreiz sasniedzot plašāku publiku.