Šajā nedēļā skaļi izskanēja Naukšēnu sociālās korekcijas iestādes vārds. Žurnālisti no Latvijas Televīzijas raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" kopā ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas cilvēkiem bija ieradušies izglītības iestādē, lai skaidrotu, kas notiek ar tiem bērniem, kuri ar tiesas spriedumu tiek nosūtīta šo iestādi, lai viņus tur, droši vien jālieto šoreiz tas vārds, pāraudzinātu. Tas, ko varējām vērot televīzijas ekrānos, lielā mērā arī atgādināja to, kas stāstīts par cietumos notiekošo: sodu sistēma, karceri, dzeloņstieples, ģedovščina. Raidījums bija ļoti kritisks, speciālisti tāpat. Izskanēja viedoklis, ka šāda iestāde Latvijā nevar pastāvēt un to reorganizēt nav iespējams. 

Raidījumā Krustpunktā nerunāsim par to, kas Naukšēnos notiek un vai tur tiešām viss ir tik drūmi. Drīzāk - ko darīt? Mēs jau tik bieži nezinām, ko vispār darīt ar bērniem, kuri neiekļaujas ierastajā vidē, nonāk tiesas redzeslokā. Izglītības un zinātnes ministrijā par Naukšēnu skolas likvidāciju īsti nerunā, bet kas tad varētu mainīties un kam jāmainās, ja runājam par šādiem bērniem. Turpinot kolēģu iesākto un risinājumu meklējot, Krustpunktā diskutējam, kāds būs risinājums un kādai jābūt valsts politikai, domājot par jauniešu sociālās korekcijas iestādi. Diskutē Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, Labklājības ministrijasparlamentārā sekretāre Evita Zālīte-Grosa un Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Ilona Kronberga.