Raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas šīs sezonas pirmo sēriju mēs sākām ar ASV un Donaldu Trampu. Vienlīdzības principa ietvaros šķita, ka ir tikai godīgi otro sēriju veltīt Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Krievijas agresijas orķestrētājs un multipolārās pasaules idejas aizstāvis savā 25 gadu garajā prezidentūras laikā ir centralizējis visu Krievijas varu ap sevi. Krievija acīmredzami ir autoritāra valsts, kuras priekšgalā ir līderis, ap kuru šajos gados ir izveidojies un nostiprinājies Putina personības kults. Kā līdz tam esam nokļuvuši?

2000. gadā, kad Putins kļuva par prezidentu, uz papīra viss izskatījās demokrātiski — bija spēkā 1993. gada konstitūcija ar visām iestādēm, kas paredzētas liberālai valstij, un cilvēkiem varēja šķist, ka Krievija turpina iet demokrātijas ceļu.

Tomēr realitātē Krievija diezgan ātri pagriezās autoritārisma virzienā. Te rodas jautājums — kāpēc sabiedrība uz to nereaģēja ar dusmām vai masveida protestiem? Atbilde slēpjas tajā, ka Putins faktiski ir leģitīms, vismaz sākotnēji principā godīgi ievēlēts politiskais līderis. Vienlaicīgi viņa valdīšanu šobrīd par īsti leģitīmu ir grūti uzskatīt no demokrātiskā un tiesiskā viedokļa Viņš pats ir „orķestrējis” Krievijas konstitūcijas labojumus, apspiedis politisko opozīciju, neļaujot tai piedalīties vēlēšanās un arī falsificējis vēlēšanu rezultātus.

Bet vēl 2000. gadu sākumā šķita, ka Putins būs Jeļcina demokrātiskuma turpinātājs.

Tieši šeit parādās “harizmātiskās līderības” fenomens — vienkāršiem vārdiem sakot, cilvēki seko viņam, jo apbrīno viņa personīgās īpašības. Pēc PSRS sabrukuma Krievijas politika bija haotiska — nebija stipru partiju, nebija aktīvu pilsonisko organizāciju. Tas pavēra iespēju tādam līderim kā Putinam izvirzīties priekšplānā. Cilvēki viegli pieķērās līderim, kurš šķita spējīgs atnest stabilitāti.

Un šis pieķeršanās process pakāpeniski ar valsts mediju un lojālo politiķu atbalstu kļuva par arvien izteiktāku un skaļāku dievināšanas kampaņu. Sevišķus apgriezienus tā uzņēma pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad Krievija uzbruka Ukrainai 2014. gadā. Tad masveidā parādījās krekli un krūzītes ar Putina attēlu un viņu slavinošiem saukļiem. Ieskaitot, piemēram, tās, kur Putins tika nosaukts par “vispieklājīgāko cilvēku”.

Masveidā Putins tika attēlots kā vienīgais, kurš spētu glābt Krieviju. Kremļa mediji aktīvi šo tēlu uzturēja, stāstot, ka ekonomikas izaugsme 2000. gados ir tikai viņa nopelns, ka viņš ir tas, kurš izveda valsti no 90. gadu haosa, un vienlaikus stiprināta ideja, ka Krievija atrodas ienaidnieku ielenkumā un vajag stipru vadoni, lai izdzīvotu.