Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršam uzmanību Sīrijai – valstij, kas gandrīz 13 gadus dzīvoja, ja tā var teikt, piemirstā pilsoņu karā, taču pēc diktatora Bašara al-Asada krišanas 2024. gada nogalē Sīrija šobrīd piedzīvo trauslu politisko pāreju. Un 5. oktobrī Sīrijā notika arī pirmās parlamenta vēlēšanas “pēc Asada” laikmetā.

Sīrijā aizvadītās vēlēšanas izskatās kā demokrātijas sākums pēc gadu desmitiem ilgās autoritārās valdīšanas. Taču, iedziļinoties vēlēšanu struktūrā, reālajā sabiedrības līdzdalībā un ārējo spēku lomā, aina kļūst daudz sarežģītāka. Bet sāksim ar to – kā Sīrija vispār nonāca līdz šai situācijai?

2024. gada decembrī al Asada režīms sabruka pēc nemiernieku ofensīvas, ko lielākoties vadīja grupējums Hay’at Tahrir al-Sham (HTS) un citi sabiedrotie grupējumi. Daudziem sīriešiem tas nozīmēja autoritārisma beigas un jau 2025. gada martā tika izveidota pārejas valdība bijušā nemiernieku līdera Ahmeda aš-Šaraa vadībā.

Līdz ar Ahmeda aš-Šaraa nākšanu pie varas tika pieņemta pagaidu konstitūcija jeb “konstitucionālā deklarācija”, kas noteica piecu gadu pārejas periodu. Vecais parlaments tika izformēts, un tagad tiekot veidotam no jauna, izmantojot jaunu vēlēšanu sistēmu. Lai gan vēlēšanu izsludināšana nozīmē valsts pagrieziena punktu demokrātijas virzienā, ir jāpiemin, ka jaunā valdība faktiski nekontrolē visu Sīrijas teritoriju. Kurdu spēki joprojām dominē ziemeļaustrumos, drūzu kopiena Svedeijā prasa autonomiju, bet dažādi vietējie kaujinieku grupējumi turpina darboties savās zonās. Arī al Asada režīma lojālisti pilnībā nav pazuduši. Līdz ar to šīs vēlēšanas var uzskatīt par ļoti sarežģītu mēģinājumu salikt kopā sašķeltu valsti.

Sākotnēji vēlēšanas bija paredzētas septembra vidū, taču līdz ar sarežģīto situāciju reģionos tālu no valsts galvaspilsētas Damaskas, velēšanas tika pārceltas uz pagājušo svētdienu. Uz papīra tās izskatās kā svarīgs solis institūciju atjaunošanā, taču vēlešanu sistēmas dizains raisa nopietnas bažas. No 210 parlamenta vietām 140 tiks aizpildītas netieši – caur vēlēšanu komitejām. Savukārt 70 vietas jeb trešdaļu no parlamenta tieši iecels prezidents Šaraa. Tas nozīmē, ka izpildvara ne tikai uzrauga procesu, bet būtiski kontrolē tā rezultātu. Turklāt vairākos reģionos kā Svedeijā un Rakkā vēlēšanas drošības apstākļu dēļ vispār nenotika, tādējādi arī iezīmējot kā nacionālās pārstāvniecības ideja ir stipri apšaubāma.