Vai attiecību idealizēšana un nepārtraukta saskanīgās dzīves gaidīšana ir labākais ceļš, kurš ejams, vai tomēr attiecībās vairāk jācenšas būt reālistiem, lai neviltos un arī neizvirzītu nepiepildāmas gaidas? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece.

Mēs visi vēlamies mīlestību, tuvības izjūtu un to, ka kāds mūs saprot. Bet reizēm šīs vēlmes liek mums redzēt citus cilvēkus nevis tādus, kādi viņi ir, bet tādus, kādus gribam redzēt. Un šo parādību sauc par idealizāciju. Tā var gan satuvināt, gan arī ļoti sāpīgā veidā attālināt cilvēkus vienu no otra. Kā tad atrast līdzsvaru starp tādu izsapņoto attiecību formulu un starp realitāti? 

Raidījumā vairāk pētām idealizācijas jēdzienu, arī to, kā idealizācija var izpausties, un mēģināsim noskaidrot, ko ar to darīt. 

"Idealizācija ir viens no mūsu psihes aizsargmehānismiem. Nevaram teikt, ka tas ir pavisam citāds, vienkāršs un primitīvs kā tāds absolūts noliegums vai tādi, kas mums dažkārt arī palīdz izdzīvot. Idealizācija ir kaut kur tā pa vidu. Nav tāds ļoti veselīgs, jo reizēm jau idealizācija mums arī noder kaut kādos jautājumos," sarunas ievadā atzīst Inese Putniece.