Latviešu politiķu darbība 1918. gada oktobrī/novembrī, tuvinot Latvijas suverēnā valstiskuma pasludināšanu. Stāsta vēsturnieks Latvijas Kara muzeja pētnieks Jānis Tomaševskis.

Tas latviešu politiskais spēks, kas uztur un iespēju robežās virza tālāk Latvijas valstiskuma tapšanu un latviešu pašnoteikšanās tiesību jautājumu visu 1918. gadu, sākot jau ar 1917. gada nogali, ir Latviešu pagaidu nacionālā padome. 1917. gada decembra sākumā šo padomi nodibina un tad arī tā deklarē latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības, deklarē vēlmi šīs tiesības īstenot. Faktiski Valkā pieņemtā deklarācija ir divarpus soļi pretim neatkarībai – tiek deklarēts, ka latviešu tautas turpmāko likteni lems tautas ievēlēta Satversmes sapulce, ka Latvija ir teritorija robežās, ko veido Kurzeme, Vidzeme un, sevišķi svarīgi, arī Latgale. Nav pateikts līdz galam, ka tā būs pilnīgi suverēna valsts, tiek pateikts, ka būs autonoma valsts vienība. 1918. gadā tiek deklarēta prasība pēc pilnīgas neatkarības, taču tas notiek tobrīd jau Padomju Krievijā, Petrogradā. Šo lēmumu, protams, darīja zināmu Rietumvalstu pārstāvjiem tur, bet Latvijas teritorijā šai ziņai nebija tādas rezonanses. Tikai 1918. gada rudenī, kad prese kļūts brīvāka un arī politisko grupu savstarpējie kontakti kļūs intensīvāki, tad arī plašākas sabiedrības grupas uzzina par neatkarības ideju un arī par Latviešu pagaidu nacionālā padomes centieniem panākt Latvijas starptautisku atzīšanu.