Šoreiz Ģimenes studijā tiekamies ar trīs bērnu mammas, Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas direktores Ineses Astaševskas ģimeni. Šis mācību gads ģimenei sācies ar lielām pārmaiņām, jo vecāku paspārni nupat pametusi vecākā meita, viņa devusies uz Franciju, kur noslēgts līgums ar vietējo volejbola klubu. Mamma vēl atceras, kā Aleksandrai mazai esot, meita apmeklējusi vienlaikus pat astoņus dažādus interešu izglītības pulciņus un Ralfs vienā dienā paguvis sacensties gan basketbola, gan futbola laukumā, gan piedalīties tautas deju skatē.

Aktīvi, darbīgi un sportiski ģimenē ir visi un par to arī šī saruna – ar mammu Inesi un dēlu Ralfu pie viena galda viņu mājās Kuldīgā, māsai pievienojoties Zoom platformā. Visi kopā viņi pastāsta arī par tēti, kas strādā Norvēģijā, un mazo māsu, kuru sarunas laikā pieskata vecmāmiņa.

Inese iepazīstinot ar sevi, vispirms atzīst, ka ir kuldīdzniece. kopumā viņa sevi pozicionē kā mammu, ģimenes cilvēku ar ļoti daudz darāmiem darbiem.

Vecākā meita Aleksandra (16) saka, ka viņa tagad jau profesionāli nodarbojas ar volejbolu. Viņas dienas ritms ir - treniņš, skola, treniņš, skola. Viņa pirmo gadu spēlē volejbolu Francijā, lēnām sāk iedzīvoties prom no mājas un arī apgūst prasmes dzīvot vienai un sāk izprast pieaugušo dzīvi. Skolu Aleksandra apmeklē tālmācībā, pagaidām savienot ir viegli mācības un sportu.

Lai arī Inese pati ir absolvējusi Latvijas Sporta akadēmiju, viņa atzīst, ka nekad nav tik nopietni nodarbojusies ar sportu kā vecākiem bērni, bet priekšrocība ir tā, ka izprot un var atbalstīt.

"Mani vienmēr ir izbrīnījis, ka bērni nodarbojas ar kaut ko un ir vecāki, kurus ne reizi neesmu redzējusi zālē. Var nebūt vienmēr, tā, ka nekad, man liekas tā nevajadzētu būt. Ir jāatbalsta," vērtē Inese.

Arī brālis Ralfs ir ļoti sportisks, viņš spēlē futbolu, dažreiz basketbolu un brauc arī ar moci. Visnopietnāk viņš nodarbojas ar futbolu, trīs reizes nedēļā brauc uz treniņiem uz Liepāju, trīs reizes treniņi ir Kuldīgā. Mācās Ralfs Kuldīgas humanitāro zinību vidusskolā.

Tētis Ingus jau vairākus gadus strādā Norvēģijā, bet reizi trīs, četrās nedēļas brauc mājās, lai nedēļu būtu kopā ar ģimeni.

"Ļoti traka, nevar atstāt brīvu pat uz minūti, būs visa māja izvandīta," tā Ralfs raksturo mazo māsu Grētu. Arī Inese piebilst, ka sarunas laikā mājās ir neparasts klusums.

"Viņa ir abu vecāko bērnu un mūsu, abu vecāku, enerģijas apvienojums, kaut kas ārkārtīgi daudz ir tajā mazajā cilvēciņā, bet arī ārkārtīgi pozitīvi," uzskata Inese.

Aleksandra pieblist, ka viņa bijusi ļoti priecīga par ziņu, ka ģimenē ienāks mazā māsa. Kad mamma ar brāli un māsu aizbrauks pie viņas ciemos, pirmais, ko viņa samīļos, būs mazā Grēta.