Latvijas tirgū strādājošās apdrošināšanas kompānijas piedāvā mīļdzīvnieku - suņu un kaķu - apdrošināšanu. Piedāvātas polises gan ir ļoti dažādas un vai tām vispār ir jēga, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pārstāve Sandija Šaicāne un Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. Sazināmies ar Latvijas kinoloģiskās federācijas prezidenti Viju Klučnieci.

"Pieprasījums pēc mājdzīvnieku apdrošināšanas tiešām aug. Varētu teikt, ka tāpēc, ka cilvēki kļūst informētāki un vēlas sevi pasargāt no neparedzētiem izdevumiem, kas dažos gadījumos var būt ievērojami augsti," atzīst Sandija Šaicāne. "Produkts, protams, ir vēl salīdzinoši jauns, bet paliek arvien populārāk, jo cilvēku informētība kļūst arvien lielāka. 

Pārsvarā runa ir par suņu un kaķu apdrošināšanu. Mazos mājdzīvnieciņus - jūrascūciņas, kāmīšus, papagailīšus un tamlīdzīgi - pārsvarā neapdrošina.

"Latvija ir viena no tām valstīm, kur ir ļoti mazs apdrošināto dzīvnieku procents, bet ir valstis, kur sasniedz 70 procentus un pat vairāk," norāda Lita Konopore. "Kopumā ņemot, ja šī apdrošināšanas programma ir stabila, izpilda to, ko viņa garantē un sola, tad, protams, ka veterinārārsti šādā apdrošināšanā ir ieinteresēti, jo dzīvnieka īpašnieks izvēlas savam dzīvniekam labāku veselības veicināšanas plānu, drošāk izvēlas ārstēšanas metodes. Bet tās ir pie nosacījuma, ja, teiksim, viņu gaidas sakrīt ar to, ko viņam pēc tam apdrošinātājs dod. Diemžēl nereti tomēr cilvēks nav pietiekoši labi izpratis vai viņam nav izskaidrots, ko ietver neietver viņa līgumus. Tajos gadījumos nu tad tas scenārijs nav tik labs. Kopumā ņemot, protams, ka veterinārārsti ir ļoti ieinteresēti.

Veterinārārste norāda, ka saistībā ar apdrošināšanas gadījumiem ārstiem arī rodas papildus darbus un līdz ar to arī samaksai par vizīti vajadzētu būt lielākai.

Ir apdrošinātāji, kas apdrošina tikai šķirnes dzīvniekus. Lita Konopore norāda, ka ir mīts, ka bezšķirnes dzīvnieki ir daudz veselīgāki.

"Vienkārši viņu slimības ir neprognozējamas. Tie, kas neapdrošina mērķtiecīgi bezšķirnes dzīvniekus, tas nav pareizi.

Ir jāapdrošina visi, jo nereti vairāk rūpes pat izrāda bezšķirnes dzīvnieku īpašnieki. Tas nav tāds kritērijs, kas šķirnei rādītājs. Šķirne dažreiz ir vienkārši rādītājs par cilvēku kā tādu, ka viņš grib izrādīties ar kaut kādu statusu varbūt augstāku, nekā viņš ir. Citreiz tas dzīvnieks pat paliek novārtā, viņam statuss drusku prevalē. Tā kā es ļoti sirsnīgi gribētu aicināt apdrošinātājus noteikti apdrošināt visus bezšķirnes sunīšus, visus bezšķirnes kaķīšus,

ja vien viņu saimnieks ir gatavs par to maksāt pēc tiem kritērijiem un nosacījumiem, kādus uzstāda apdrošinātājs."

Gadījumi, kad apdrošinātāji neatlīdzina zaudējumus par apdrošināto dzīvnieku:

mājdzīvnieka nāve vecuma dēļ;

iedzimtās un hroniskās slimības; 

izdevumi par slimībām, kas tieši tobrīd jau ir iestājušās, kad ir nopirkta polise, jo apdrošina riskus, kuru iestāšanās ir iespējama nākotnē;

izdevumi par mājdzīvnieku regulāro "apkopi" - vakcīnām, nagu griešanu, ausu tīrīšanu, par attārpošanu, parazītu iznīdēšanu, arī sterilizāciju;

piespiedu kaušanas vai dzīvnieku likvidācijas izdevumi, ja tie ir veikti saimniecisku apsvērumu dēļ, piemēram, produktivitātes mazināšanai, kad izdomā, ka cilvēkam dzīvnieku vairs nevajag;

ja dzīvnieks gājis bojā saimnieka apzinātas rīcības dēļ, piemēram, novārdzināšanas vai apzināti sliktas kopšanas rezultātā, ja apdrošinātājs var to izvērtēt un to konstatēt.