Šoreiz Ģimenes studija dodas viesos uz Ķekavas pusi pie Augustinoviču ģimenes. Dzidris un Elīna audzina divus dēlus - Anriju un Kristeru. Kā aktīvu un mērķtiecīgu mammu Elīnu esam vairakkārt dzirdējuši raidījumā. Pateicoties viņu jaunākā dēla vajadzībām, kopā ar domubiedriem tapis atbalsta centrs bērniem ar autiskā spektra traucējumiem „Solis augšup”. Lai tur darbotos pilnvērtīgi, Elīna savai biznesa izglītībai pievienojusi arī maģistra grādu sociālajā darbā.

Tagad viņi ir arī lauksaimnieki. Pirms gada vīra vecāku īpašumā ieviesti gaļas liellopi, tiek lolots plāns par jauna ābeļdārza izveidi. Ģimene mīt starp divām dzīvesvietām, Rīgu un Ķekavu, pilsētā labāk patīk lielajam brālim, bet vecāki uzskata – abiem puišiem jāpieredz kas vairāk par četrām dzīvokļa sienām. Pēdējās nedēļās Elīna aktīvi iesaistās arī palīdzībā Ukrainas bēgļiem, atbalstot grupu sieviešu, kas uz Latviju atvedušas savus bērnus ar īpašām vajadzībām.

Elīna stāsta, kā dzīves laikā mainījušies viņas darba pienākumi. Kad jaunākajam dēlam konstatēti autiskā spektra traucējumi, rūpju bijis tik daudz, ja nebūtu strādājusi pie vīra, citā darbā noteikti būtu atlaista. Bet visas pārmaiņas notiek uz labu, viņa iepazinusies ar kolosāliem cilvēkiem, ar kuriem kopā veidojusi centru bērniem ar autiskā spektra traucējumiem.

"Nebija nauda, nebija telpu, bija tikai traka ideja un līdzcilvēku atbalsts. Tādā kontekstā es pārkvalificējos par sociālo darbinieku, lai varētu to darbu darīt, studēju maģistrantūrā," atklāj Elīna.

Tā tapa centrs "Solis augšup". 

Anrijam ir 13 gadu spēlē futbolu, ir vārtsargs komandā un viņam tas patīk. Kristeram ir 11 gadu un viņš mācās Mārupes pamatskolā. Kristers nodarbojas arī ar peldēšanu. Abi puikas palīdz vecākiem arī lauku darbos.

Apmēram pirms gada sākuši nodarboties ar lopkopību. Un nākotnē arī šobrīd vēl topošo saimniecību vecāki redz kā vietu, kur dzīvot tieši Kristeram. Viņam arī vairāk kā vecākajām brālim patīk dzīve laukos.

Abi brāļi arī mācās katrs savā skolā, Elīna atzīst, ka Kristeram kā bērnam ar īpašām vajadzībām, labāk ir mācīties mazākā skolā, kurā ir iekļaujošā izglītības programma, kas nav pieejama katrā mikrorajona skolā, it sevišķi lielā skolā, kādā mācās Anrijs. Lielās klases, kas ir lielās skolās, Elīna arī saskata kā būtisku šķērsli bērniem ar īpašām vajadzībām kvalitatīvām mācībām.

Tāpat Elīna stāsta par palīdzību bērniem no Ukrainas ar īpašām vajadzībām un viņu vecākiem, kas Latvijā ieradās Otrajās Lieldienās. Viņa neslēpj, ka ir daudz izaicinājumu, bet ir gandarīta par cilvēku atsaucību palīdzēt dažādos veidos. Šobrīd ir vēlme piesaistīt mentoru, kas saprot, kādas ir vajadzības ģimenei, kurā ir bērns ar īpašām vajadzībām, kā tās ir īpašas izglītības un sociālās vajadzības. Ja kāds var un grib palīdzēt, šāds atbalsts bēgļiem ir vajadzīgs.