Atvērtie faili

Barselonā viņus sauc par nelegālo naktsmītņu karaļiem. Peru izcelsmes grupējums, par kuru gadiem raksta vietējie spāņu mediji, īrē desmitiem dzīvokļu, sadala tos istabās un piedāvā tūristiem platformās „Booking.com” un „Airbnb”.

Luiss Benvenutijs, Spānijas laikraksta „La Vanguardia” žurnālists: „Es ar šo grupējumu iepazinos, jo atradu upurus, atradu īpašniekus, kuri vēlējās atgūt savu dzīvokli.”

Barselonas nelegālā tūristu mītņu biznesa darboņi pelna miljonus un nauda plūst arī uz Latviju.

Adrians (vārds mainīts, anonīms), ilgstoši strādājis Barselonas tūrisma mītņu biznesā:  „Zinu, ka arī uz Latviju lielos daudzumos naudu pārskaitīja. Tā kā maksājums nāk no Spānijas, kas ir Eiropas valsts, nevis kaut kāds ofšors, Latvijas bankām, iespējams, jautājumi nerodas.”

Kamēr spāņu likumsargiem vēl jāpierāda, ka naktsmītņu karaļi īsteno kriminālu shēmu, Latvijas varas iestādes neplāno rīkoties.

Svens Kristjansons, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes vadītājs: „Tas būtu jāuzdod Spānijas tiesībaizsardzības iestādēm.”

Kā nauda no Barselonas nelegālo tūristu mītņu biznesa ieplūst Latvijas lielākajā komercbankā? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Finanšu institūcija „Altum” – uzņēmums, kas pieder valstij, pirms vairāk nekā desmit gadiem caur riska kapitāla fondiem ieguldīja valsts naudu jaunuzņēmumos. Viens no tādiem tagad ir miljoniem vērta firma, kas ir ierauta dalībnieku strīdos un tiesās. Tādēļ pastāv risks, ka valsts savu iemaksāto naudu pilnībā varētu neatgūt.

Gints Ernestsons, programmētājs un uzņēmējs: „Bija uztaisīta tāda shēma: pārdot uzņēmumu pa lēto ar uzņēmumu saistītām amatpersonām. Starpniecībai.”

Par to ceļ trauksmi viens no uzņēmuma mazākuma īpašniekiem, kurš ir veiksmīgās biznesa datu vizualizācijas datorprogrammas idejas autors. Viņš ir pārliecināts – firmas vadība cenšas samazināt uzņēmuma vērtību, lai to par zemāku cenu varētu nopirkt lielākie īpašnieki. Savukārt viņi pārmetumus noliedz un vaino mazākuma akcionārus.

Jānis Volbergs, uzņēmuma „Data Visualization Software Lab” valdes priekšsēdētājs: „Gints [Ernestsons] un Edgars [Smirnovs] sabotē jebkādas pārdošanas iespējas!”

Lai gan „Altum” zina par dalībnieku strīdiem, tiesvedībām un, iespējams, negodprātīgu uzņēmuma vadības un kontrolpaketes īpašnieka rīcību, tā aktīvi neiesaistās.

Ralfs Jānis Punāns, „Altum" Finanšu starpnieku daļas vadītājs: „„Altum” kā investoram fondos nav tiesības iejaukties fondu pārvaldnieka uzņēmumu operacionālā darbībā.”

Vai finanšu institūcija „Altum” pienācīgi pieskata riska kapitāla fondos ieguldīto valsts un Eiropas naudu? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Latvijā ik gadu no ģimenēm izņem vairāk nekā tūkstoš bērnu – aptuveni tikpat daudz, cik mācās skolēnu vienā lielā Rīgas ģimnāzijā vai vidusskolā. Tas notiek gadījumos, kad bāriņtiesa pārtrauc vecākiem aizgādības tiesības un bērns nonāk ārpusģimenes aprūpē.

Zelma (vārds mainīts), bijusi juridiski nebrīvs bērns: „Mēs tajā dienā vispār nebijām neko ēduši, un mēs gājām pie kaimiņiem prasīt ēst, un noteikti tie kaimiņi bija pateikuši sociālajam dienestam.”

Likums paredz, ka gada laikā ar vecākiem strādā sociālais dienests, un pēc tam bāriņtiesai jāpieņem lēmums – vai bērns var atgriezties ģimenē, vai viņam jāmeklē jaunas mājas.

Madara Senkane, adoptējusi meitiņu: „Lai viņš nav tādā kā mūžīgā šķīstītavā, ka ne šur, ne tur, tādā pelēkajā zonā.”

Taču realitātē tas ne vienmēr notiek laikus. Ir bērni, kuri juridiski nebrīvā statusā ārpusģimenes aprūpē pavada vairākus gadus. Ir arī gadījumi, kad bērnu atgriež bioloģiskajā ģimenē un pēc tam atkārtoti izņem vēlreiz un vēlreiz.

Andrija Likova, ģimenes psihoterapijas speciāliste: „Institucionālā vardarbība eksistē, un tā joprojām ir.”

Šajā Atvērto failu pusstundā pētām, vai atbildīgās iestādes spēj laikus pieņemt lēmumus bērnu interesēs, lai viņus aizsargātu?

Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.

--

Lai turpinātu pētīt šo tematu, raidījuma “Atvērtie faili” veidotāju komanda lūdz atsaukties tos vecākus, kuriem aizgādības tiesības ir atņemtas. Ja esat gatavi tikties un dalīties ar savu pieredzi, lūdzam sazināties un sūtīt ziņu uz e-pastiem: [email protected] vai [email protected]

2010. gada 15. jūnijā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs aizturēja vairākas vadošās „Latvenergo” amatpersonas aizdomās par kukuļņemšanu. Atsevišķas epizodes kriminālprocesā izmeklētāji izdalīja jaunās lietās, no kurām atsevišķās jau piespriesti sodi. Taču pamatlieta jau gandrīz astoņus gadus atrodas pirmās instances tiesā.

Laura Smukule, Rīgas pilsētas tiesas tiesnese: „Tas ir sarežģīti, laikietilpīgi un jo īpaši šādā krimināllietā, kura tiešām šobrīd ir apkopota vairāk nu jau nekā 160 sējumos.”

Lietā apsūdzēts gan bijušais „Latvenergo” prezidents Kārlis Miķelsons, viņa vietnieks Aigars Meļko un uzņēmējs Andrejs Livanovičs, gan arī virkne citu cilvēku. Viņiem katram bijusi sava loma vairāku apjomīgu „Latvenergo” iepirkumu sadārdzinājumā un kukuļu saņemšanā.

Kārlis Miķelsons, valstij piederošā uzņēmuma „Latvenergo” bijušais valdes priekšsēdētājs: „Nevienā brīdī es neesmu teicis, ka es atzīstu [savu vainu]! Vēl joprojām es saku, ka neatzīstu!”

Lietas skatīšanu traucējuši dažādi apstākļi, piemēram, Covid-19 pandēmija un liecinieku atsaucība. Gan esošajiem, gan bijušajiem tiesu sistēmas pārstāvjiem domas, kā uzlabot situāciju, pārsvarā sakrīt.

Andis Celms, bijušais Rīgas pilsētas tiesas tiesnesis: „Es varu pateikt, ka ir ļoti daudz liecinieku, ko mēs pratinām, [kas] apsūdzības pierādīšanai, manā skatījumā, nostrādā ļoti minimāli.”

Kādēļ „Latvenergo” lieta gandrīz 16 gadus pēc izmeklēšanas sākuma nav tikusi tālāk par pirmo instanci? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Nabadzības riska rādītājs Latvijā būtiski neuzlabojas jau 20 gadus: šajā riska zonā joprojām dzīvo katrs piektais iedzīvotājs. Visvairāk trūkumā dzīvo seniori. Lielākie izdevumi ir par pārtiku un mājokli.

Ērika Ceriņa, pensionāre no Rīgas: „Nedēļu ar pieci eiro var izdzīvot. [..] Nopērc kefīru, nopērc maizīti. Kartupeli.”

Ar trūkumu saskaras arī ģimenes, kurās bērnus audzina viens vecāks.

Inese Platmane, rīdziniece, viena audzina divus bērnus: „Es nevaru nodrošināt sev medicīnisko aprūpi. Valsts kvotas ir kaut kāds mīts. Par zobārstu es vispār klusēju. Es par to pat nedomāju. Tas ir tas, kam šobrīd nesanāk atlicināt.”

Lai gan par nabadzību netrūkst ne datu, ne arī pētījumu, par kuriem valsts iepriekšējos gados tērējusi ievērojamas summas, strauju uzlabojumu, visticamāk, nebūs arī tuvākajos gados.

Evija Kūla, Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta direktores vietniece: „Mums ir vieni no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, un šī tendence mums diemžēl turpinās arī tālāk."

Kāpēc Latvijā ilgstoši nav izdevies samazināt nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Degvielas cenu kāpums Irānā sāktās ASV un Izraēlas sāktās karadarbības dēļ draud radīt krīzi ekonomikā. Tādu pašu mēs varam pieredzēt pēc trīs gadiem, kad Latvijai būs jāizpilda klimata politikas mērķi transporta jomā. 

Ieva Ligere, Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja: „Šobrīd esošā situācija var kalpot par sava veida sagatavošanos šim cenu lēcienam.”

Gan privātais transports, gan tautsaimniecība pamatā balstās uz fosilo dīzeļdegvielu. Pavisam no tās atteikties nevar, tomēr pastāv klimatam draudzīga alternatīva. Tā gan ir dārga, īpaši Latvijā.  

Jānis Kalniņš, mūziķis: „Tā starpība apmēram ir kaut kādi 40 līdz 50 centi.”

Līdz 2030. gadam trešā daļa no fosilās degvielas jāaizstāj ar atjaunojamu enerģiju. Politiķi bailēs no sabiedrības dusmām par degvielas cenu celšanu transporta „zaļināšanas” pasākumus ir atstājuši uz pēdējo brīdi.

Andris Kulbergs, Saeimas deputāts: “Tā ir neiespējamā misija. Mēs varam viegli aprēķināt: tie ir… divas trešdaļas no autoparka ir jāieslēdz dzinējs, lai mērķis īstenotos.”

Vai ir iespējams sasniegt iecerētos mērķus un vienlaikus saglabāt saprātīgas degvielas cenas, ja Latvija īsteno izvēlēto klimata politiku? To skaidrojam Atvērto failu pusstundā.

Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.

Latvijā ir vidēji 20 tūkstoši brīvu darbavietu, un bezdarba līmenis saglabājas salīdzinoši zems. Realitātē 90 % darba meklētāju pēc pieteikuma nosūtīšanas vakancei tā arī nesaņem atbildi no firmām, kas meklē darbiniekus.

Sindija Lozgačova, digitālā satura veidotāja teic: „Kur ir tā problēma šajā apburtajā lokā, ka cilvēki grib strādāt, viņus neņem darbā, un uzņēmumiem vajag darbiniekus, un nav, kas strādā?!”

Tikmēr uzņēmumi arvien biežāk piesaista viesstrādniekus – un viņu skaits Latvijā pieaug. Lai to izdarītu, darba devējiem vispirms jāpublicē vakance un jāpierāda, ka piemērotu darbinieku Latvijā atrast neizdodas.

Daļā gadījumu prasības gan ir tik specifiskas, ka vietējie kandidāti tām nemaz neatbilst.

Līga Baufale, Nodarbinātības valsts aģentūras Darba tirgus departamenta projekta vadītāja, EURES koordinatore atzīst: „Mēs nevaram izslēgt to, ka var būt arī šādi gadījumi.”

Caur vienu no šādiem sludinājumiem trešo valstu darbiniekus piesaista arī firma, kuras vadītājai ir saikne ar prokremlisku aktīvisti. 

Tikmēr Olga Gogina-Miroļubova, firmas "Jobagency.lv" īpašniece norāda: „Šajā gadījumā mēs meklējām divus ķīniešu virtuves speciālistus, pavārus darbam Latvijas ēdināšanas uzņēmumos.”

Šajā raidījuma epizodē pētām – kas patiesībā slēpjas aiz vakanču sludinājumiem Latvijā?

„Riga Waterfront” projekts, kuru Andrejsalā attīsta uz ekskluzīviem zemes gabaliem, nākamo 13 gadu laikā galvaspilsētā izmainīs Vecrīgas izskatu. Tās siluetā blakus baznīcas torņiem vietu ieņems jaunas augstceltnes. Ar lielām pārmaiņām jau nākas saskarties cilvēkiem, kuri mitinās dzīvojamā ēkā tieši blakus šī projekta būvlaukumam.

Guntars Ruņģis, Andrejostas ielas 22. nama iedzīvotājs: “Rīga Waterfront” [..] jau [no] visiem īpašniekiem nopirkuši šo zemi, tur tālāk tepat aiz mājas. Un mums jau sāk tādu brīdinājuma signālu dot.”

Mājā šobrīd palikuši vien daži iedzīvotāji, bet vairākums dzīvokļu, kuros iepriekš bija kaimiņi, tagad stāv tukši, jo ir izpirkti. Uzņēmums, kam tie pieder, noliedz saistību ar „Riga Waterfront” projektu. Arī jaunajam ēkas apsaimniekotājam ar to neesot nekāda sakara.

Igors Plūme, uzņēmuma "SJ Real Estate" prokūrists: „Norādām, ka pārvaldnieks savu saimniecisko darbību veic stingri saskaņā ar normatīvo regulējumu.”

“Waterfront” projekta dēļ pašvaldības atbildīgās komitejas deputāts jau mudina pārdomāt, vai nebūtu jāmaina Rīgas vēsturiskā centra aizsargzona.

Edgars Bergholcs, Rīgas domes deputāts, Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs: „Viens ir tas, to buferzonu, man liekas, ka vajadzētu spēcīgi samazināt.”

Vai "Riga Waterfront" projekta dēļ varētu samazināt Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonu, apdraudot Rīgas palikšanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Epizode ir turpinājums raidījumam par šo tematu, kas skanēja 2025. gada oktobrī.

Pēdējo mēnešu laikā sociālo tīklu vidē arvien biežāk apspriež vilkus. Novērošanas kameru ieraksti fiksē vilku pārvietošanos dzīvojamo māju tuvumā. Internetā izplata arī dažādus attēlus ar vilku nodarītiem postījumiem.

Juris Buškevics, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs: “Šie uzbrukumi gadu no gada atkārtojas mājlopiem, suņiem. Tas nav pieļaujams, ka šādi uzbrukumi ir.”

Vilku medību sezonai būtu jānoslēdzas marta beigās, bet kvotas, cik daudz vilkus ir atļauts nomedīt, jau izpildīja janvāra vidū. Lauksaimnieki, kas audzē mājlopus, vēlas, lai vilkus var medīt ilgāk, taču dzīvnieku aizsardzības organizācijas tam iebilst.

Astrīda Notte, biedrības "Latvijas ainavas" vadītāja: “Astoņarpus mēnešus atļaut medīt sugu, pakļaut to tik milzīgam izšaušanas spiedienam – tas nav normāli! Neviena valsts to neatļaujas, izņemot Latviju un Balkānu valstis, kas tā dara.”

Kaut arī vilku monitoringa dati neliecina, ka vilku skaits ir strauji pieaudzis, diskusijai par radikālām izmaiņām vilku medību regulējumā ir atvērta par jomu atbildīgā valsts iestāde.

Valters Lūsis, Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs: “Pie esošā resursa es teiktu, ka varētu samazināt vilku medību sezonu, bet neierobežot apjomu. Medīt nelimitēti – tā kā stirnas vai mežacūkas šobrīd.”

Vai tiešām vilku populācija Latvijā ir savairojusies tādos apmēros, ka kļuvusi bīstama? To “Atvērtu failu” pusstundā pēta Raimonds Rudzāts.

Latvijā gandrīz katrs trešais skolēns mācību iestādē ir saskāries ar vardarbību. Tas ir augstāks rādītājs nekā vidēji Eiropas Savienības un daudzās citās valstīs.

Ģirts Cēlājs, liepājnieks, skolnieces tētis: „Spļaušana, grūstīšana, apvainojumi, “body shamings” [ķermeņa kaunināšana].”

Lai ar to cīnītos, no nākamā mācību gada skolām obligāti jāievieš kāda labbūtības veicināšanas vai vardarbības mazināšanas programma.

Ivans Jānis Mihailovs, IKVD Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktora vietnieks: „Ministrijai ir jārespektē skolas autonomija, un nevienai skolai tieši un direktīvi nevar ieteikt, ka, lūdzu, ņemiet vienu vai otru programmu!”

Eksperti ir vienisprātis – tas nebūs brīnumlīdzeklis. Svarīgi ir ne tikai ieviest instrumentus, bet arī tos reāli izmantot.

Mārtiņš Roberts Stabiņģis, Pusaudžu resursu centra klīniskais un veselības psihologs: „Mēs varam iedot jebkādus rīkus, ielikt tos šķūnītī un tie tur stāvēs 20 gadus. Kāds no tā ir labums?”

Vai obligātās vardarbības mazināšanas programmas Latvijas skolās kļūs tikai par ķeksīti, vai arī dos reālu efektu? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.