Mūsdienās ne mazums ļaužu savu popularitāti kaldina gan dažādos TV šovos un "dzeltenajā presē", gan arī izmantojot paši savus dažkārt visai populāros sociālo mediju kontus. Pieauguši cilvēki tur risina savas attiecības vai nu kameras priekšā, vai tiešsaistē, kas, protams, nevienam nav aizliegts. Taču aizvien biežāk kameru priekšā mūsdienās tiek izklāta arī ģimeņu ikdiena - ne tikai prieki, arī bēdas. Un šādos brīžos starmešu gaismā un sabiedrības apspriešanai tiek izvietoti arī bērni. Tā nav nedz viņu izvēle, nedz arī viņu šķietami labākās viņu intereses. Vai tas ir pieņemami un pieļaujami un kam būtu jārūpējas par šo bērnu tiesībām uz privātumu? 

Ģimenes studijā diskutē Latvijas Universitātes profesore, klīniskā psiholoģe un ģimenes terapeite Baiba Martinsone, Bērnu aizsardzības centra Uzticības tālruņa nodaļas vadītāja Lāsma Lagzdiņa un vecāku organizācijas "Mammām un tētiem" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

"Gatavojoties raidījumam, es jau mērķtiecīgi paskatījos dažādas šovu pārraides un pievērsu uzmanību tam, kādā situācijā bērni tiek pozicionēti šajos raidījumos. Pieklājīgi izsakoties, drīzāk es jūtos satraukta par to, kas notiek, jo bērna intereses ir ne tikai uz privātumu, bet bērna intereses arī gūt stimulu sekmīgai attīstībai," analizē Baiba Martinsone. "Mēs varam runāt par divu veidu šoviem. Būtu tādi šovi, kas būtu, pieņemsim, bērnu talantu šovi, kuriem ir arī savi plusi un mīnusi, un tad ir tie šovi, kuros sevi parāda vecāki ar mērķi izcelt vai gūt atpazīstamību paši sev. Un bērni ir tur kā iesaistīti, kā fons vai vēl ļaunāk, kā aktīvi dalībnieki. Tas nes līdzi gan ilgtermiņa, gan arī īstermiņa sekas, kas bērniem nebūtu jāpiedzīvo."

Viņa norāda, ka vecāku uzdevums ir gādāt par bērnu labklājību, bet šajā gadījumā viss ir atgriezts kājām gaisā.

"Mērķis ir vecāku intereses, vecāka atpazīstamība, un es noteikti nelietotu vārdu popularitāte, jo tā ir, manuprāt, ilūzija, ka mēs kļūstam populāri vai slaveni tāpēc, ka šie cilvēki neiemanto respektu lielākoties vai cieņu. Viņi kļūst vienkārši atpazīstami un zināmi. Un līdz ar to bērns vai nu tiek mudināts spēlēt līdzi, un tas varbūt pat tiek pastiprināts, ka viņš kaut ko runā, šie vecāki smejas, lai uzturētu sarunu, bērns vēl vairāk piespēlē līdzi. Viņš veido tādu falšu identitāti sev. Viņš patiesībā neapzinās nemaz, ko viņš dara un kā viņš tiek provocēts," turpina Baiba Martinsone. "Jeb arī bērna klātbūtnē tiek runāts par pilnīgi nepiemērotām tēmām, par seksualizētām tēmām, kas attiecas uz vecākiem, pilnīgi sajaucot vai apgriežot sistēmas otrādi, ka bērni tagad ir ir sajaukti ar vecākiem.

Vai arī situācija, kur pieaugušie pastaigājas un mazulis ir ratiņos. Mazulītis skatās uz pieaugušajiem, un pieaugušie runā pilnīgas muļķības, taisa agresīvus jokus, lieto rupjus vārdus, grūstas, draud viens otram un paši par to smejas, bet bērns nespēj to novērtēt šādā veidā. Patiesībā pieaugušie ir tie, kas strukturē bērnu emocijas, kas palīdz bērnam izskaidrot, kas vispār notiek. Šajā gadījumā bērns ir vienkārši ierauts kā tādā gaļas mašīnā, kas, kas neveicina viņa attīstību."