Kas ir bērna pozitīvā disciplinēšana un kā to var pielietot ne tikai vecāki mājās, bet arī pedagogi skolās?  Vai vecākiem un arī pedagogiem izdodas cieņpilni un arī neaizvainojoši panākt, ka bērns ievēro pieaugušo izvirzītos noteikumus. Ģimenes studijā analizē klīniskā psiholoģe, Ulbrokas vidusskolas psiholoģe Agnese Aspere, psiholoģe centrā „Dardedze” Sindija Dziedātaja un četru bērnu mamma, atbalsta centra „Tilts” darbiniece Lilija Geža.

"Disciplinēt pēc savas būtības nozīmē mācīt, tas nav sods, tā nav kontrole vai vēlmju ierobežošana, bet tā ir mācīšana. Mēs mācām bērniem, kā uzvedamies šajā pasaulē, kā dzīvojam, kā risinām dažādas situācijas, kā iegūstam vēlamo vai tieši pretēji, kā panākam, ka jādara kaut kas nevēlams. Kā vieglāk ar to tikt galā," norāda Agnese Aspere. "Tas ir mācību process."

 Agnese Aspere skaidro, ka vispirms bērni mācās no vides, kurā atrodas, no cilvēkiem, kas apkārt.

"Bērna uzvedība veidojas no tā, ko redz, viņš pamēģina, viņš paeksperimentē, vai tā turpināsies vai nē, atkarīgs, kādas būs sekas šai uzvedībai," vērtē Agnese Aspere. "Ja viņš savai uzvedībai, lai sasniegtu kaut ko vēlamu, piedzīvo pozitīvas sekas, viņš, ienākot lielveikalā krīt gar zemi un to mantu vai saldumiņu iegūst, tas ir liels risks, ka atkārtojoties šādai uzvedībai, tā turpināsies kā ieradums."

"Iemācītais nekur nepazūd. Ar laiku iemācāmies jaunus komunikācijas modeļus, iemācāmies risināt, iesaistīties, diskutēt. To, kas ir iemācīts bērnībā, nekur nepazūd, kaut kādās krīzes situācijas tas var likt sevi manīt," atzīst Agnese Aspere.