Par biškopi var kļūt ikviens, pat ja jūsu īpašumā nav zemes gabala, kur novietot bišu stropus. Pietiks ar daudzdzīvokļu mājas jumtu, protams, iesākumā saskaņojot savas darbības ar mājas iedzīvotājiem. Vai bišu vešana uz pilsētas ganībām liepu ziedēšanas laikā arī ir urbānā biškopība? Vai tomēr par pilsētas bitēm varam saukt tās, kas visu gadu pavada savās pilsētu dravās? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kas ir urbānā biškopība un kā bites jūtas pilsētvidē. Raidījuma viesi: urbānais biškopis Valdis Janovs, Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs, biškopis Juris Šteiselis un pilsētplānotājs, sociālantropologs Viesturs Celmiņš.

"Bites dzīvo kur vēlas, ne tikai, kur cilvēks viņas noliek. Spiets var iespietot pilsētā un viņas kļūst par urbānām bitēm," atzīst Valdis Janovs. 

Vai kļūt par urbāno biškopiir vienkārši? "Jā, uzliec bišu stropus uz jumta un dravo. Vai viņām ir ko ēst, jā Rīga ir zaļa pilsētā," pārliecināts Valdis Janovs.

"Bites pilsētā ir ļoti socioloģiska lieta. Tas liek biškopim sadzīvot ar kaimiņiem, jo parasti sūdzības no kaimiņiem sākas tad, kad kāds sanīstas ar kaimiņu," atzīst Juris Šteiselis. "Tad uzreiz bites ir vainīgas. Līdz tam viņi dzīvo draudzīgi, bites netraucē, ja kāds... Bija gadījums Koknesē, kur puikas aplaupīja kaimiņienei šķūnīti, nozaga medus burciņas, uzreiz zvanīja uz Biškopības biedrību, aicināja palīgā, ka tur kaimiņa bites, sliktie puikas... Jāuztur labas attiecības.

Nopietni runājot, gribam vai negribam, dibengals bitei ir ass un ir jārēķinās ar to, jāņem arī vērā, ka ir kaimiņi, kuriem varbūt nepatīk, ka bites dzeļ."

Viesturs Celmiņš atzīst, ka cilvēki arvien vairāk dzīvo pilsētās un līdz ar viņiem šajā vidē ienāk arī bites. Ir tikai daudz aizspriedumu un tos vajag lēnām un pacietīgi atspēkot.