Šoreiz dosimies uz Inčukalnu, kurp pirms dažiem gadiem no galvaspilsētas uz dzīvi pārcēlusies Arāju ģimene. Mamma Māra ir Informācijas un komunikāciju zinātnes studiju virziena direktore Vidzemes augstskolā, tur vēl savu studiju laikā iepazinusi nākamo vīru Jāni. Tagad abi audzina trīs naskas meitenes – Katrīnu, Billi un Aurēliju, jaunākajai tikai divarpus gadu, viņa sanācis īsts pandēmijas laika bērniņš.

Visi kopā Arāji labprāt bauda sev tagad tik tuvu apkārt esošo dabu un arī darbojas dārzā vai pie mājas labiekārtošanas.

Lielā māsa daudz un labprāt lasa, vidējā runāties ar Ģimenes studiju nedaudz sakautrējās, bet jaunākai sakāmais sarunas fonā neapsīkst teju ne brīdi. Tētis Jānis atminas, ka arī Katrīna tādā vecumā vienu teikumu izvērtusi divu stundu garumā.

Sagaidot, Māra atklāj, ka ir nedaudz satraukta, jo esot taču "cilvēki parastie" un ko gan stāstīt. Bet arī par parastu ikdienu ir ko stāstīt pārpārēm.

Jānis nāk no Alūksnes, šobrīd  ikdienā strādā Rīgā datu analīzes jomā. Viņš smej, ka šobrīd no marta līdz oktobrim ar darbiem arī brīvajā laikā nav problēmu - mājas un apkārtnes labiekārtošana prasa savu.

Mārai liela ikdienas daļa paiet kopā ar meitenēm, paralēli viņa arī gan Valmierā, gan Rīgā.

Vecākai meitai Katrīnai deviņi gadi, mācās Inčukalna pamatskolā 3. klasē. Šobrīd viņa lasa Harija Potera sērijas grāmatas.

Billei ir seši gadi un rudenī viņa ies skolā. Viņa arī ir iemācījusies lasīt. Tētis vērtē, ka tieši lielās māsas aizrautīgā lasīšana ir motivējusi Billi iemācīties lasīt. 

Mazajai māsai Aurēlijai drīz būs 2,5 gadi un viņa cītīgi apmeklē bērnudārzu.

Aurēlija ir pandēmijas laika bērniņš, Māra ar Jāni stāsta, ka viss izvērties ļoti veiksmīgi, ka tieši gadu pirms pandēmijas pārcēlušies uz Inčukalnu, līdz ar to visu ierobežojumu laiku vadījuši bez liekiem satraukumiem par to, ka nedrīkst kaut kur doties. Ir māja, pagalms, kur meitenēm iziet. Māra vienīgi bilst, ka ar mazāko meitiņu nav izbaudījusi laiku divatā ar zīdainīti, jo pandēmijas laikā Katrīna mācījās mājās, arī Bille negāja bērnudārzā.

Pirms 3,5 gadiem Arāji sapratuši, ka jāpārceļas uz laukiem no pilsētas. To, ka kādā brīdī gribēs vākties prom no Rīgas, bija runājuši jau sen. Vien jāpienāk īstajam brīdim. Kādā brīdi sapratuši, ka nav ko sapņot, jāplāno pa īstam. Viens pamudinājums praktiski rīkoties bijis - Katei bija jāsāk skolas gaitas, lai maiņa būtu tajā laikā. Māja, kuru izvēlējušiem, beigās ir tā, kuru pirmo apskatījuši. 

Pārmaiņas bijušas ātras, bet tas pierādījis sevi kā labs lēmums.

Runājot par pārcelšanos un iepriekš dzīvi Rīgā, Katrīna atzīst, ka Inčukalnā ir daudz plašāk un vairāk vietas. Viņai arī patīk vasarā ķert sienāžus, ziemā skraidīt pa pļavu vai celt sniegavīrus. Laukos arī nav jāuzmanās no mašīnām, var gaidīt, kad aizsalst grāvis un tur slidot, nav jābrauc uz ledus halli.

Māra vērtē, ka liels plus ir pagalms un droša vide, kur izlaist bērnus spēlēties. Tāpat liels pluss bērniem ir pieredzēt dabu un arī darboties nelielā sakņu dārziņā kopā ar vecākiem. Mārai patīk audzēt puķes. Jānim lauku dzīvē patīk patstāvība. Dzīvoklī esi atkarīgs no kaimiņiem, no Rīgas namu pārvaldnieka politikas, savā mājā dara, kā grib un cik ir iespējas. Šeit paši visu plāno un attīsta.