Kad mazs bērns savā likstā vaino kādu citu, pārlieku asi reaģē stresa situācijā vai ir centrēts uz sevi un savām vēlmēm - to mēs itin viegli saprotam un skaidrojam ar vecuma īpatnībām, bet, ko darīt, ja šādas reakcijas rada pieaugušais? Pasē pilngadību sasniedzam līdz ar 18. dzimšanas dienu, bet, kad par pieaugušo ir uzskatāms cilvēks no bioloģijas skatu punkta? Vai cilvēka smadzenēs emocionālais briedums tiek sasniegts līdz ar kādu gada skaitli, bioķīmisku procesu vai smagu iekšēju darbu ar savām domām un darbiem un kāpēc daži to nesasniedz nekad? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anika Miltuze, attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore. Sazināmies ar neirologu Jāni Mednieku.

Ir kāds brīdis cilvēka dzīvē, kad mēs varam teikt no attīstības psiholoģijas viedokļa - viss, mēs esam izauguši, pieauguši, nobrieduši, adekvāti cilvēki?

Annika Miltuze: Tas būtu baigi forši, ja varētu prognozēt, ka ir 18. dzimšanas dienas rīts un es pamostos pieaudzis, nobriedis. Parasti tas nenotiek vienā dienā, un arī tā ļoti skaidri novilkt robežu, kurā brīdī tas notiek, ir grūti. Pirmām kārtām tāpēc, ka katrs cilvēks attīstās individuāli. Bet, ja mēs gribam kaut kādas kopīgās likumsakarības, tad mūsdienās no fizioloģiskās attīstības viedokļa, no smadzeņu attīstības viedokļa tiek runāts par 25 gadu vecumu. Psiholoģiskās teorijās bieži vien tiek runāts pat par 30 gadu vecumu. Bet, kā jau es teicu, tas ir diezgan individuāls process.

(..)

Laika gaitā brieduma kritēriji ir mainījuši. Piemēram, pirms gadiem 30 bija diezgan skaidrs, ka pieaudzis cilvēks, nobriedis cilvēks ir tas, kurš ir pabeidzis izglītību, kuram ir darbs, kuram ir piedzimuši bērni, viņš veido ģimeni. Un apmēram bija diezgan skaidrs, kurā vecumā tas notiek. Ir pagājuši 30 gadi, sociālā situācija, konteksts, kurā mēs dzīvojam, ir mainījies, līdz ar to mēs nevaram vairs skatīties, piemēram, pēc izglītības jo mūsdienās mācās gan divdesmitgadnieki, gan sešdesmitgadnieki. Tātad - kurā brīdī tu esi pabeidzis izglītību? Tas nav saprotams. 

Bērni dzimst arī ļoti dažādos vecumos, dzimst 20 gados, dzimst 40 gados, pat 45 gados. Darbs arī nav vairs kritērijs. Cilvēki reizē mācās, strādā. Dzīve pie vecākiem, padzīvoju pie vecākiem, dzīvoju patstāvīgi, atkal padzīvoju pie vecākiem. Šobrīd ir daudz grūtāk atrast skaidrus, taustāmus kritērijus, tāpēc pētnieki vairāk pievēršas tieši psiholoģiskajiem kritērijiem. Bet tur arī nav tik viennozīmīgi, jo tas ir atkarīgs no kultūras, kurā mēs dzīvojam.

Piemēram, Rietumu kultūrā biežāk kā brieduma kritēriji tiek uzskatīti spēja uzņemties atbildību, finansiālā neatkarība un autonomija, respektīvi, ka tu esi patstāvīgs indivīds, kas nedzīvo nevienam uz kakla. 

Austrumu kultūrās, pētījumi, kas nāk no Ķīnas, no Indijas rāda, tur bieži vien centrā izvirzās rēķināšanās ar citiem, jo tās ir vairāk kolektīvās kultūras, savu emociju paškontrole, ka tu spēj citu labā varbūt apvaldīt sevi. Bet visam cauri tomēr vijas tā spēja uzņemties atbildību, kas, man liekas, ir tāds viens no tādiem fundamentālākajiem kritērijiem.

 

Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 1. daļa

Mūsu tautas folklorā varam atrast teicienu “ar ragaviņām uz mežu”, kas nozīmētu - aizvest no savām acīm prom it kā traucējošos vecos cilvēkus. Ko šāds teiciens pasaka par paaudžu attiecībām un savstarpējām rūpēm senāk? Kā šīs attiecības un vajadzība pēc aprūpes iestādēm senioriem mainījusies mūsdienās?

“Ar ragaviņām uz mežu”, nabagmāja, pansionāts - tie ir jēdzieni, kas tapuši dažādos laikos un sniedz informāciju par attiecībām ar vecāka gadājuma, nabadzīgiem vai smagi slimiem cilvēkiem un attieksmi pret viņiem.

Interesanti gan ir tas, ka mūsdienās savā domāšanā un valodā mēs lietojam visus pieminētos apzīmējumus, kaut nabagmāju vietā ir sociālās aprūpes centri, ikdienā dēvēti par pansionātiem, un ar ragaviņām uz mežu, kas pieminētas tautas pasakās, neviens savus vecākus vai vecvecākus neved.

Vērojumu līmenī šķiet, ka paaudžu attiecības mūsdienās tomēr ir citādas nekā pirms 100 vai 200 gadiem. Vecākā paaudze tagad ilgi ir aktīva, strādā arī pensijas vecumā, un vēl jūtama liela individualizācija. Ja agrāk paaudzes bieži dzīvoja kopā, tad tagad ģimenes vēlas nošķirties. Vai tas ietekmējis arī pietāti pret senioriem? Šim meklējam atbildes sarunā ar Annu Žabicku - sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un arī Latvijas Universitātē. Ko tad rāda dati par paaudžu kopādzīvošanu un savstarpējām rūpēm?