Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Ievu Raubiško par laikmeta aizdomām un brīvību, par iecietību kā sociālo un politisko vērtību un attieksmi pret bēgļiem kā valsts noturības rādītāju.

Valsts kanceleja ziņo, ka ir veikusi pētījumu par iedzīvotāju individuālo, kā arī sabiedrības un valsts noturību Krievijas kara Ukrainā kontekstā. Nācijas individuālo un valsts noturību krīzes situācijās pētnieki mērot pēc dažādiem kritērijiem - trauksmes simptomi, apdraudējuma sajūta, uztveramie draudi, attieksme pret kara bēgļiem, demogrāfiskie rādītāji un citi instrumenti. Kas ir mūsu valsts noturība, individuālā noturība šajā mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā?

Vai ir iespējams izmērīt kopējo trauksmes līmeni sabiedrībā?

Ieva Raubiško: Es nedomāju, ka var pilnīgi precīzi izmērīt, bet noteikti kaut kādas indikācijas aptaujas un cita veida izpēte uzrāda. Iedziļināšanās kaut kādos konkrētos gadījumos mums parāda, kā trauksme rodas, kā tā izpaužas, bet nerāda to kopējo ainu. Savukārt aptaujas mums varbūt var iezīmēt kopējo ainu. Tika minēta arī apdraudētības sajūta, tā noteikti ir klātesoša.

Kas ir laikmeta lielais jautājums, ja mēs mēģinātu noformulēt, kas šobrīd notiek? Kaut kāds pēcpatiesības laikmets, tas ir beidzies, šķiet?

Ieva Raubiško: Pēcpatiesības laikmets? Mēs atgriežamies pie patiesības? Nē, mēs esam atgriezušies un iekrituši kara miglā, es tā teiktu. Es citēju savu sarunu biedreni draudzeni Daci Dzenovski [saruna žurnālā "Rīgas Laiks"]. Mēs esam iegājuši tādā melns - balts, ļoti striktu kategoriju telpā pašlaik. Es neteiktu, ka tā ir reakcija uz pēcpatiesību, bet tā ir reakcija uz to...kara situāciju.

Kāds risks šajā situācijā?

Ieva Raubiško: Es redzu ļoti lielus riskus. Es redzu, ka

melns - balts situācijā ir ļoti grūti nodrošināt fundamentālo, atšķirīgu viedokļu pastāvēšanu un šādi fundamentāli atšķirīgu viedokļu izteikšanu.

Es redzu, kaut kādā ziņā tiek predeterminēts un predestinets, ja tā varētu teikt, tas, kas ir pieņemams un ko var teikt. Un tiek ļoti agresīvi izslēgts tas, kas nav pieņemams. Un tās bailes un pašcenzūra, manuprāt, ir ļoti uztraucoša: ko mēs varam atļauties teikt, ko nē, kas tiek uzskatīts par tādu, kas mūs apdraud. Man liekas, tas ir bīstami. Tas ir bīstami mūsu demokrātijai, ja mēs uzskatam demokrātiju par labāko sabiedriskās dzīves formu. Manuprāt, mēs virzāmies prom no demokrātijas šajā ziņā.

 

Ieva Raubiško ir ir sociālantropoloģe, doktora grādu sociālantropoloģijā ieguvusi Oksfordas universitātē par tēmu "Dzīve negatīvi pozitīvā laukā, morālā transformācija pēckara Čečenijā". Kopā ar citiem sociālantropologiem veidojis monogrāfiju "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociāli antropoloģisks skatījums" un sastādījusi arī rakstu krājumu "Dzīve, attīstība labbūtība Latvijas laukos".  Bijusi docente Latvijas Universitātē, sociālā uzņēmuma "Humuss" komandas veidotāja. Ieva šo biznesu uzsākusi kopā ar kādu sīriešu ģimeni, pēcāk iesaistot tajā arī bēgļus no Irākas un Kurdistānas. Ieva Raubiško ir organizācijas "Gribu palīdzēt bēgļiem" biedre.