Elīna un Jānis ir piecu bērnu vecāki. Pateicoties tam, ka Jānis var strādāt attālināti, bet Elīna vēl tikai meklē savu nodarbošanos, viņi pavasarī pārcelušies uz dzīvi mazpilsētā. Tagad ģimenei ir sava māja Viesītē. Viesīti viņi iepazīst visi kopā, bērni uzsākot izglītošanos bērnudārzā un skolā, Elīna un Jānis, iepazīstot vietējos cilvēkus un apkārtni.

Bet jau tagad Elīna nešauboties saka - jūtos šeit laimīga, tagad varam veidot savu dzīvi, kā vēlamies un uzskatām par pareizu.

Raidījumā Bērziņu atziņas par bērnu audzināšanu un jaunas dzīves sākumu mazpilsētā Viesītē.

Elīna ir rīdziniece, bet Jānis no Salaspils puses un labāk pazīst dzīvi lauku mājā, kur katru dienu bija jākurina krāsnis. Tas lieti noder tagad mājā, kur ir vairākas krāsnis un plītis. Jānis gan vērtē, ka ar laiku varētu mainīt apkures sistēmu.

Abi neslēpj, ka Viesītes puse bijusi sveša, bet nav bijis svarīgi, kur atrastos viņu mājvieta, bet lai blakus skola, bērnudārzs, arī veikals ir netālu.

Elīna ir priecīga, ka izvēlējušies tieši uz Viesīti pārcelties, kur viss ir "rokas stiepiena attālumā" un ka nav steigas, kas bija Rīgā. Ir klusāks un mierīgāks.

"Ir sakārtota sajūta, miers galvā, miers ķermenī. Jūtos ļoti labi," bilst Elīna.

Jānis viņai piekrīt. Tas nekas, ka māja vēl prasīs daudz darba un arī ieguldījumu.

"Ir prieks, ka tā ir mana māja un būs mana māja," gandarīts Jānis.

Tā kā ģimenē aug pieci dēli vecumā no diviem līdz 9 gadiem, Elīna pēdējos 10 - 11 gadus ir dzīvojusi mājās kopā ar bērniem. Tagad, kad visi puikas iet vai nu skolā vai dārziņā, viņa plāno strādāt skaistumkopšanas jomā un cer, ka tas izdosies. Tāpat Elīna arī vērtē, ka iespēja Jānim strādāt attālināti, ir labs risinājums.

Māja, kurā bijusi savulaik tirgotava, kādreiz strādājis drēbnieks, ir liela un tur varētu arī ar laiku būt Elīnas skaistumkopšanas salons.

Elīna neslēpj, ka jūtas priecīga un lepna, ka ir pieci dēli, vesela futbola komanda. Vecākie dēli jau ir lieli palīgi mājās.

"Ir dīvaina sajūta šajā  dzīves momentā, kad viņi visi ir projām, es nesaprotu, ko darīt," smejot bilst Elīna.

Jānis arī izmantojis iespēju ņemt bērnu kopšanas atvaļinājumu. Līdzīgi kā Elīna, viņš bilst, ka laiks kopā ar bērniem mājās bijis dažāds.

"Bija grūti pierast pēc tam, pēc tiem diviem bērnu kopšanas atvaļinājumiem, kad bija jāatgriežas darbā. Nevis tas, ka grūti pierast strādāt, bet sniegt bērniem tikpat daudz uzmanības, kā tad, kad biju mājās," stāsta Jānis.

Elīna vērtē, ka tieši posms, kad Jāni bijis mājās, bijis visvieglākais pēc jaunāko dēlu nākšanas pasaulē, jo visu darījuši kopā.

Jānis bilst, ka, visticamāk, visiem vīriešiem ir "jāizslimo slimība - tu jau mājās neko nedari ar bērnu".

"Šī slimība ir ļoti viegli jāārstē, vienkārši pašam ir jāpaliek ar to bērniņu mājās, nevis uz stundiņu vai dienu vienam, bet ilgāku laiku kopā ar sievu vai vienam. Tāpēc man ļoti patīk tas obligāti nododamais bērnu kopšanas atvaļinājums. Tieši tāpēc, ka savādāk vīrietis citādi nevar uzzināt, kāda ir dzīve. Tas ir tāds diezgan sāpīgs temats, kura dēļ var arī izšķirties pāris. Pilnīga cita pasaule - viens iet uz darbu, otrs - mājās, tās ir divas dažādas pasaules. Ja vīrietis nepaliek mājās ar bērniņu, viņš nevar uzzināt, kā tas ir," analizē Jānis.

Viņš piekrīt, ka tā arī rodas emocionāli tuvākas attiecības ar bērnu, rodas mīlestība un ciešāka saikne.

Arī Elīna atzīst, ka uzreiz ar pirmā bērna piedzimšanu nebija bezgalīga mīlestība, viņa pakāpeniski iemīlējusi bērniņu, ar gadiem jūtas kļūst spēcīgākas.

Jānis patīk runāties ar saviem puišiem, sevišķi ar vecāko dēlu. Ar bērniem ir interesanti sarunāties.