Tapusi apjomīga psihiatrijas vēsturei veltīta grāmata "Sašķelto dvēseļu patvērums", kas ielūkojas 200 gadu ilgajā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra jeb šodien Nacionālā psihiatrijas centra vēsturē. Sākot ar slaveno Oto Hūnu kā centra pirmo direktoru, līdz pat padomju nežēlībām psihiatrijas nodaļās un mūsdienīgiem garīgas veselības ārstniecības pamatiem - grāmata ļauj iepazīt arī līdz šim nezināmus faktus par psihiatrijas attīstību Latvijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta grāmatas sastādītāja Silva Bendrāte un viena no grāmatas autorēm - medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāj Ieva Lībiete.

Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 2. daļa

Sarunā ar Annu Žabicku, sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un vienlaikus Latvijas Universitātē, pirms dažām dienām skaidrojām izteiciena “ar ragaviņām uz mežu” izcelsmi, runājām par paaudžu konfliktiem kā senāk, tā mūsdienās, par ģimeņu modeļu maiņu un arī par nabagmājām, kas mūsdienās transformējušās pansionātos.

Esam konstatējuši, ka pretestība pansionātiem cilvēkiem veidojas lielā mērā vainas izjūtas dēļ, jo šķiet neiedomājami kādu no saviem vecākiem vai vecvecākiem nodot kādas aprūpes iestādes pārziņā. Arī finansiālais aspekts ir no svara, jo pansionāts - tas tomēr arī kaut ko maksā.

Sarunas turpinājumā aicinām pētniecei plašāk pastāstīt par grūtībām, ar ko saskaras cilvēki, nonākot aprūpes iestādē. Iespējams, kādam senioram var nepatikt pansionāta personāla attieksme, ēdiens var šķist negaršīgs, varbūt insfrastruktūra nav laba. Kas rada aizspriedumus un bailes?

Pētniece atzīst, ka noteikti ir gan ļoti labas, gan ne tik labas vietas, ja runājam par cilvēcisko attieksmi iestādē. Ir pansionāti ar ļoti pretimnākošu vadību, kas iedvesmo pārējos darbiniekus, un ir vietas, kur tas nedarbojas tik labi. Ir robi, ko var aizpildīt ar centību, entuziasmu, lielāku cilvēcību no pansionāta darbinieku puses, bet ir lietas, ko tādā veidā nevar uzlabot, un to, ko nevar uzlabot, tā jau ir politiskā līmenī nerisināta problēma.

--

Pašlaik Anna Žabicka tuvojas noslēgumam savam līdz šim pēdējam pētījumam par kādu lauku pansionātu Latvijā, un pētījums ir Vīnes universitātē izstrādātā promocijas darba pamatā. Pētījuma gaita sakritusi ar Covid-19 pandēmijas laiku, un arī tas ļāvis izdarīt kādus secinājumus. Pētniece skata pansionātu lauku tukšošanās ietvarā, kam ir dažādi līmeņi. Viens no tiem - kā valsts politikā tiek domāts par tukšošanos, otrs - kā tukšošanos izjūt vietējie iedzīvotāji, ja, piemēram, slēdz viņu mazo mīļo bibliotēku un cilvēki mēģina pierādīt, ka mēs šeit tomēr esam. Šo izjūtu dod arī sliktas kvalitātes ceļi. Proti, ja konkrētā vieta un arī pansionāts tiek uztverts kā tukšums, tad kāpēc gan uz turieni izbūvēt ceļu?