13. janvārī apritēja 150 gadi, kopš nācis pasaulē Jānis Akuraters - dzejnieks, rakstnieks, politiķis, viens no aktīviem Latvijas valstiskuma tapšanas procesa dalībniekiem. Četrus gadus viņš bija arī Latvijas Radiofona direktors. Par Jāni Akurateru mūsu saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru Raimondu Briedi.

Runājot par Akurateru un viņa nozīmi Latvijas kultūrtelpas veidošanā, šoreiz sākam ar beigām, ar to, ka Akuraters mūža nogalē uzcēla ļoti skaistu, mājīgu dzimtas mitekli Torņkalnā pie Māras dīķa. Šī savrupmāja, par laimi, saglabājusies sākotnējā izskatā. Kopš 1991. gada tur darbojas Akuratera muzejs, kas ir spilgta tādā veidā saglabājusies viena 30. gadu latviešu literāta dzīves vide, ko ikviens interesents var novērtēt. Un šai vietai jau tagad pašai par šīm desmitgadēm ir izveidojusies sava vēsturē ar dažādām kultūras aktivitātēm. Bez Akuratera muzeja Rīgas un Latvijas kultūru ainava vairs nav īsti iedomājama. 

Ja runā domā par Akuratera literāro mantojumu, tad tas, kas varbūt pieder pie tāda kanona, tas ir viens dzejolis, kas ir kļuvis par dziesmu, kur u daudzi uzskata, ka tā ir tautas daiļrade. Tas ir dzejolis "Ar kaujas saucieniem uz lūpām", kas ir zināmā mērā 1905. gada himna.

Tad ir divi autobiogrāfiski prozas darbi - "Kalpa zēna vasara" un "Degošā sala". Par pārējo - Akurateram ir diezgan daudz dzejas krājumu iznākuši viņa mūža laikā, uzrakstītas vairāk nekā 10 lugas, stāstu krājumi, pāris romāni, bet tas viss ir salīdzinoši daudz mazāk zināms. Tāpēc jautājums ir par Akuratera literārā mantojuma svaru.