Bieži Ģimenes studijā runājam par problēmām, kas rodas ģimenē, rūpējoties par bērniem ar īpašām vajadzībām. Tādu aizvien ir daudz. Runājam par to, kā neizdegt īpašo bērnu vecākiem un turpināt dzīvot arī savu dzīvu. Taču bieži ģimenē ir vēl citi bērni. Kā ir augt ģimenē, kur kāds no brāļiem vai māsām, iespējams, būs aprūpējams visu mūžu un vecākiem allaž ir bijis mazāk laika šķietami veselajam bērnam? Kā neiestigt bēdās vai nesaprašanā, bet būt atbalstošiem vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārste - rezidente psihoterapijā un psihosomatiskajā medicīnā Lelde Smilte-Breča.

Kā ir augt ģimenē, kur viens no bērniem ir ar īpašām vajadzībām, pieredzē dalās biedrības "Rīgas pilsētas "Rūpju bērns" valdes priekšsēdētājs Māris Grāvis, kurš pats arī ir brālis tagad jau pieaugušai māsai ar īpašajām vajadzībām. Pieredzē dalās arī uzņēmējs Oskars Bāliņš, kura brālis Roberts Reingolds arī ir ar īpašajām vajadzībām un Evita Rozentāle, kura ikdienā vairākiem uzņēmumiem vada sociālos tīklus, bet lielāko dienas daļu pavada pieskatot un audzinot divus bērnus Elīzu un Miķeli. Septiņgadīgais Miķelis ir bērns ar īpašām vajadzībām, kuram 24 stundas nepieciešama aprūpe un pieskatīšana. 

 

Raidījuma ievadā ierakstā uzklausām stāstu, ko stāsta Helēna Pole. Viņas 13 gadus vecajam brālim ir smagi autiskā spektra traucējumi. Viņa ir deviņus gadus vecāka par brāli un stāsta, cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai pieņemtu brāļa diagnozi, un kāpēc tagad saka: man ar brāli ir slitas attiecības.