Kā labāk dzīvot

Ko nozīmē aktīva novecošana un kā saglabāt gan možu garu, gan veselību tad, kad jau krietns gadu skaits aiz muguras, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Sarunājas Latvijas Pensionāru federācijas pārstāve, laikraksta "Latvijas Pensionārs" redaktore Liesma Kalve, Rīgas aktīvo senioru alianses ilggadēja biedre Aija Kehre, Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājs Kaspars Biezais un "Onkoalianse" pārstāvis, aktīvs seniors Edgars Āboliņš.

Gleznas ir ne tikai pauž mākslinieka domu vai rotā telpu, tās nav statiski objekti - par tām ir jārūpējas un reizēm arī jārestaurē. Kas jāzina par gleznām, lai tās neciestu no laika zoba vai nepiemērotas apiešanās, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Skaidro stājglezniecības restauratore Gunita Čakare un Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja restauratore-meistare, Latvijas Mākslas akadēmijas vieslektore Liene Visendorfa.

Kādi nebūtu piemēroti apstākļi mākslas darbu, konkrēti gleznu izvietošanai telpās?

"Svarīgākais, ja runājam par glezniecību, mājās glezniecības darbus nevajadzētu likt vietā, kur tos tieši apspīd saule, jo ultravioletais starojums ļoti negatīvi ietekmē dažādus materiālus," norāda Liene Visendorfa. "Ja ir kaut kādas izvēles iespējas, ir jāskatās, vai tā ir ārsiena vai starpsiena. Ieteicamākas vienmēr ir starpsienas, jo ārsienām mēdz būt dažāda izolācija arī no ārpuses. Mūsu klimatā ziemā nākošais aukstums un mitrums ietekmē materiālus, tie reaģē. Ja ir telpas, kurās gribas uzglabāt lielu apjomu ar objektiem, vēlams, lai tās nebūtu tādas, kur ir kāds potenciāls apdraudējums, teiksim, mitri pagrabi vai sausi, pārkarsuši bēniņi."

"Es braukāju ekskursijās pa Latviju un redzu daudzus muižiņas labākā un sliktākā stāvoklī, izrotātas ar dažādiem mākslas darbiem. Principā es teiktu, ka stāvoklis nav slikts, ja tik tālu jau esam tikuši ar pašu būvi," vērtē Gunita Čakare. "Mākslas darbiem vispār patīk kaut arī ne ideāli apstākļi, bet lai tie būtu vienmērīgi, lai nebūtu kontrasti, ka temperatūras mainās, mitrums mainās. Tāpēc arī saulē nevajag turēt, josaulīte te ir, te nav, te aiziet, ir pusdienas laika saule, ir rīta saule. Ir jābūt kaut kādai optimālai atmosfērai, un glezna pierod pie tās."

Svarīgs ir arī tīrības jautājums.

Darba vietā jājūtas labi, jo ja par kaut ko būtisku nav padomāts, tas var ietekmēt darbinieka spējas un arī sagaidāmos darba rezultātus. Kā ergonomika palīdz risināt noguruma problēmu, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesors Henrijs Kaļķis un SIA "HR Laboratory" vadītāja, konsultante cilvēkresursu vadībā Katri Vintiša.

Kas rada nogurumu darba vidē?

"Tieši šobrīd Latvijas Universitātē veicam aktuālu pētījumu, kas ir Latvijas Zinātnes padomes projekts, kur pētām nogurumu nevis kā vienu skaitli, bet tieši kā fizisku, kognitīvu un arī emocionālu un psihosociālu procesu," norāda Henrijs Kaļķis.

Pētījuma ietvaros zinātnieki cenšas saprast, kuri ir agrīnie signāli, pirms nogurums pārvēršas kādās sāpēs, darba kļūdās.

"Ir vairāki praktiskie piemēri darba vidē, kur mēs redzam, ka, pieņemsim, ka darbinieks ir noguris, un tur ir ļoti daudzi faktori. Varbūt ir darba saturs viņu ir nogurdinājis, plus vēl, iespējams, arī kaut kāda privātā dzīve mājās, jo mums jau summējas šis nogurums no dažādiem faktoriem," skaidro Henrijs Kaļķis. "Vienlaicīgi mēs varam redzēt, ka tas atstāj ļoti būtisku iespaidu uz produktivitāti. Rezultāti netiek sasniegti vai netiek izpildīti darba devēja noteiktie mērķi pilnā apjomā. Un arī viņi [darbinieki] kļūdās, neuzmanības kļūdas bieži vien ir. Tā kā pētījums vairāk ir par ofisa darbiniekiem, ir kļūdas līgumos, ir kļūdas izpildījumā. Ja skatāmies no biznesa efektivitātes viedokļa, rodas zudumi, kas ir jāpārstrādā, jāveido pa jaunu."

Katri Vintiša vērš uzmanību uz tiem, kas paši ir gan darba devēji sev, gan tā veicēji, un mudina arī pašiem cilvēkiem domāt par to, kas raisa nogurumu darbā un kā sev palīdzēt.

"Es par šoferiem un traktoristiem, un arī par manikīra meistariem un frizieriem, par daudziem, kuri ir paši sava darba vadītāji. Viņš ir viens pats traktorā, un tad viņš lemj, cik ilgi ko darīs. Un viņš bieži vien savu veselību sabojā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam vajag izdarīt vairāk, lai nopelnītu vairāk. Un tas ir ļoti skumji,” analizē Katri Vintiša.

"Būtu ļoti svarīgi zināšanas par ergonomiku paturēt ne tikai organizācijas vadības galā, bet lai ikviens cilvēks zinātu, kas viņam palīdzēs un kā viņš savu veselību var saglabāt. Neviens negrib būt slims, bet ikviens grib nopelnīt vairāk, un it sevišķi valstī, kas tikai vēl attīstās.

Es vēlētos, lai tad, kad pētījums būs pabeigts, rezultāti būtu ļoti plaši izziņoti un zināmi un lai katrs saprastu, ka, jā, viņam arī ir pašam atbildība par savu veselību. Un ne vienmēr kāds atnāks un pateiks: tagad tev vajag ieturēt pauzi. Tev pašam tas ir jāsaprot.

 

--

Par ergonomiku jeb darba vide kā konkurētspējas instrumentu sarunu aizsākām jau jūnija raidījumā.

Ja nu noderēs, varbūt vēl vajadzēs - šīs ir frāzes, kas izskan no cilvēkiem, kuriem ļoti patīk krāt. Mantām pārpildīti skapji, istabas, balkoni - arī tā ir realitāte. Kurā brīdī varam runāt par patoloģisku krāšanu?

Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē klīniskā psiholoģe Ieva Bite un psihoterapeits un psihiatrs Gints Polis.

"Pasaulē krāšanas traucējumi ir kaut kādā veidā izplatīti. Varbūt, ka pie mums ir neliela postpadomju specifika, kas ir saistīta ar kādreizējiem apstākļiem un faktoriem," vērtē Gints Polis.

Parasti kādi divi procenti cilvēku cieš no krāšanas traucējumiem.

"Domājot par to, ka bieži vien ir primāri citi psihiskās veselības traucējumi, vai arī sekundāri. Piemēram, cilvēks var sākt arvien vairāk izolēties, kļūt depresīvs, bet parasti šis ir faktiski sekundārs [traucējums]. Autiskā spektra traucējumu gadījumos līdzās esošie krāšanas traucējumi sasniedza pat 25 procentus," skaidro Ieva Bite.

"Krāšanas traucējumi ir vairāk izplatīti nekā nekā mums gribētos. Un droši vien šis laiks ar ārkārtīgo uzsvaru uz to, ka mums ir vajadzīgas lietas un jaunas lietas, un viss kaut kas, nosaka mūsu sociālo statusu, tas arī nepalīdz."

Kāpēc cilvēki dodas svētceļojumos un kāpēc šī izvēle daudziem ir tieši Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš? Vai tie ir centieni sadziedēt savas dvēseles rētas vai norūdīt sevi fiziski? Vai varbūt kādam tas ir garīgu meklējumu ceļš un, kas zina, pat dievišķa atklāsme. Santjago ceļš - iesim pa to un runāsim par to raidījumā Kā labāk dzīvot.

Stāsta komunikācijas speciāliste, pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore ceļotāja Zane Eniņa, Santjago ceļa izveides autore Latvijā Sandra Rone un Inga Grencberga, kura nesen veikusi Santjago ceļu Portugālē.

"Kad es devos savā pirmajā ceļā, es arī "nesu" mugursomā ļoti daudz šaubu," atzīst Zane Eniņa. Viņa atklāj, ka ceļā devusies pēc veselības sarežģījumiem un pašai sevi bijis jautājums, vai varēs to izdarīt, bet jāmēģina.

"Man liekas, ka vislabāk ir iet bez gaidām," vērtē Zane Eniņa. "Es nez kāpēc biju iztēlojusies, ka es tajā pirmajā ceļā domāšu tādas cēlas domas un ļoti dziļas. Bet viss, par ko es domāju ejot, bija netīras zeķes, šausmīgs nogurums, tad tulznas, tad gribas ēst, tad sāp gūža, tad sāp celis, tad sāp galva, tad vēl kaut kas sāp. Principā tu esi tā nomocījies, ka neviena cēlā doma galvā nenāk. Bet vienā brīdī... Tāpēc es uzskatu, ja vien dzīve ļauj, tomēr iet mēnesi, jo vienā brīdī tomēr atnāk tā tukšā galva un tā sajūta, ka ķermenis beidzot ir norūdījies, un pārņem kaut kāda cita veida sajūta. Fiziskās problēmas atkāpjas otrajā plānā, un tad tu vari ieiet kaut kādā no, es gribētu, te gandrīz nākamajā līmenī. Bet jā, tās atbildes vai tās sajūtas, es atceros, ļoti ilgi, pēc tam nāca. (..) Man liekas, vēl vairākus mēnešus staigāju tādās ceļa jūtīs, un varbūt tās domas pēc tam vairāk piemeklēja, nekā pašā gājumā."

Inga Grencberga papildina, ka visgrūtākais ceļā bija atļaut sev apstāties, piemēram, dienas vidū pēc noietiem tikai pieciem kilometriem pateikt sev - šoodien nebūs vairāk, tagad pietiek, ir jāatpūšas.

"Tu jūties vainīga par to, ka neej, jo tu taču esi atnākusi iet. Ceļš ir arī par spēju apstāties un varbūt arī par atnākt atpakaļ un sagaidīt nākamo brīdi, kad ir jāiet. Tikpat nozīmīgi ir iet, kā arī apstāties un pabūt ar sevi ne tikai emocionāli, bet arī fiziski novērtēt, ko tu vari un ko tu arī nevari beigu galā," papildina Inga Grencberga.

Sandra Rone tomēr rosina iet vairāk nekā divas dienas, jo ceļā veidojas īpaša kopiena, notiek saliedēšanās ar citiem ceļiniekiem.

Santjago ceļa maršrutu ir bezgala daudz. Šādi ceļi vijas cauri visai Eiropai.

"Var iziet pa mājas durvīm, arī no Latvijas vairāki ļaudis tā ir aizgājuši, un tad principā pa jebkuru Eiropas valsti kā tāds asinsvadu tīkls vijas šis ceļa maršruts," bilst Zane Eniņa.

Pat ja vasara šogad nav ļoti svelmaina, brīvais laiks ūdens tuvumā un peldēšanās daudziem jebkurā gadījumā ir iecienīta nodarbe. Peldēt, protams, iespējams, arī citās sezonās, bet ūdenī var arī vingrot. Par iespēju apgūt peldētprasmi un par sportošanu ūdenī saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. 

Būt aktīviem aicina biedrības "Peldēt droši" peldēšanas treneris Pāvels Murāns, "Rimi" Olimpiskā centra vingrošanas ūdenī trenere Adelīna Priedniece un šī centra peldēšanas treneris Juris Apters.

Klausītājus interesē, kas varētu palīdzēt pārvarēt bailes no lielāka dziļuma?

"Jautājums, vai tev ir jāiet tajā lielajā dziļumā? Mēs gribam būt droši, un iznākt no ūdens arī ir jāmāk pareizi. Ir jāprot peldēt, kontrolēt savs ķermenis ūdenī, bet, vai visiem ir jāprot pārpeldēt to ezeru vai dīķi? Vai tas tiešām visiem ir jādara? Izvērtējam savas spējas," norāda Adelīna Priedniece.

"Bailes no dziļuma nav jāpārvar. Tām ir jāpaliek. Ko dziļumā meklēt? Tas ir tikai risks noslīkt," papildina Pāvels Murāns. "Peldamies dziļumā līdz krūtīm, lai var nostāties uz kājām. Lai būtu droši, peldam gar krastu, nevis prom no krasta."

"Ja cilvēkam ir bail no dziļuma, [jautājums], kāpēc viņam bail no dziļuma? Viņam ir bail noslīkt. Ja viņam bail un nav slikti, tad viņš nejūtas droši uz ūdens. Ja viņš nejūtas droši uz ūdens, tad no sākuma viņam jāsajūtas droši pat seklajā daļā, vai mēs runājam par baseinu vai atklātajās ūdenstilpnēs. Viņam jāiemācās kontrolēt savu ķermeni ūdenī. Un tad, ja mēs runājam par baseinu, trenera pavadībā varam iekāpt arī dziļākajā galā," uzskata Juris Apters.

Cilvēks un viņa mājdzīvnieks reizēm ir kā viens vesels. Kā ceļot kopā ar mājdzīvnieku un kas jāzina, lai mīlulis ceļojumā justos tikpat labi, kā viņa saimnieks, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Sarunājas vetārsts Paulis Nartišs, Pārtikas un veterinārā dienesta Starptautiskās tirdzniecības daļas vecākā eksperte Gunita Zabita un Laura Stabulniece, kura ceļo kopā ar suņiem.

Laura uz raidījumu ir atnākusi ar diviem Džeka Rasela terjeriem Kalī un Perrī. Kopā ar viņiem Laura devusies ceļojumos pa Latviju, kā arī uz Igauniju un šogad bijis arī tālāks ceļojums uz Horvātiju. Tas bija ceļojums ar auto.

Galvenās prasības, kas jāņem vērā par suņu, kaķu un sesku nekomerciālu pārvietošanu, lai dotos, piemēram, uz Vāciju vai Franciju. 

"Pirmais, ko es vienmēr vēlos atgādināt cilvēkiem, kas iegādājas dzīvniekus, lai nebūtu problēmu, uzreiz noformēt Eiropas parauga lolojumdzīvnieka pasi. Ja būs šī pase, ja būs identifikācija, kas ir mikročips, un ja būs obligātā vakcinācija pret trakumsērgu veikta zināmā termiņā, kurš ir noteikts jaunajiem kucēniem un kaķēniem ne agrāk kā 12 nedēļu vecumā, pieaugušiem dzīvniekiem, kad cilvēks viņu ir iegādājies, faktiski nekādu šķēršļu ceļošanai nebūs, ja vien cilvēks regulāri veic revakcināciju pret trakumsērgu," skaidro Gunita Zabita.

"Jebkurā dienā varēja ņemt savu dzīvnieku, variet ņemt šo pasi un doties ceļojumā, ja galamērķa valstī nav šī papildus prasība par speciālo antiparazitāru apstrādi. Bet tā tādas valsts ir ļoti maz Eiropas Savienībā. Praktiski šķēršļu nav, ja ir noformēta pase, ir identifikācija, ir derīga obligātā vakcinācija pret trakumsērgu."

Kā dzīvnieku sagatavot ceļojumam, it sevišķi, ja tas ir tālāks ceļojums ar lidmašīnu? Vai ir jādod nomierinoši līdzekļi?

"Ja jums būs, piemēram, kaķis, kas savā dzīvē nav spēris kāju ārpus dzīvokļa, jebkura transportēšana, kaut vai uz veterināro klīniku, būs pārdzīvojums dzīvniekam. Es teiktu – pamēģiniet no sākuma ievietot viņu transportbūrī, ievietot viņu automašīnā, aizbraukt uz veikalu pēc piena. Protams, ar kaķi tas būs sarežģīti, jo šādā siltā laikā viņu nevar atstāt auto salonā nepieskatītu bez kondicioniera. Bet jūs sapratīsiet, kāds ir trauksmes līmenis jūsu dzīvniekam," norāda Paulis Nartišs. "Citreiz pietiek ar to, ka jūs mājās ieslēdzat putekļu sūcēju un dzīvnieks palien zem dīvāna un trīs dienas nelien ārā. Tas būs faktors, kas saimniekam ir objektīvi jānovērtē, pirms viņš šo dzīvnieku ņem ceļā.

Ja tas ir kaķis un aviotransports un viņam ir bail no fēna, varbūt labāk nelidināt viņu pa gaisu.

Ir dažādi šie nomierinošie bezrecepšu un recepšu medikamenti, bet viņi ir jātestē, kā konkrētā gadījumā strādās jūsu dzīvniekam, vai viņi spēs šo trauksmi mazināt. Kādas iedzimtas sirds problēmas, kuras iepriekš varbūt nepamanītas dzīvniekam, šādos trauksmes un stresa periodos var aktivizēties un dzīvnieks var iet bojā."

Mēs alkstam sastapt lielo un patieso mīlestību un ceram, ka tas izdosies, tomēr mūsu vēlmes kāds var izmantot krāpnieciskos nolūkos. Kā nenokļūt romantiskās krāpšanas gūstā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas kibernoziegumu pētnieks, programmētājs Elviss Strazdiņš un psihoterapeite Rūta Treija.

"Nav viena cilvēka profila, kurš varētu nokļūt krāpnieku nagos. Gudrs, negudrs, bagāts, mazāk bagāts," norāda Rūta Treija. "Krāpnieki zvana un sūta e-pastus tūkstošiem cilvēku. Jautājums ir par tā saucamo "perfekto vētru", kā angliski saka, ka es šobrīd esmu tieši tajā situācijā, kad man šo uzmanību vajag. Ļoti bieži tiek izmantoti, piemēram, cilvēki, kas publisko, ka viņiem ir aizgājuši tuvinieki, vīrs vai sieva. Tas nozīmē, ka ir emocionāli smags brīdis. Vai tev ir vienkārša šķiršanās vai darbs pazaudēts. Kurā brīdī tev vienkārši vajag emocionālu komunikāciju. Tas uzreiz nesākas ar naudas prasīšanu. Tas sākas ar komunikāciju, tās ir emocijas - iedod atbalstu, iedod sapratni. Visdrīzāk, šis cilvēks pateiks, ka viņam ir līdzīga situācija, sieva vai vīrs ir nomiris. Mēģinās nolikt sevi ar tevi vienā situācijā."

Procentuāli to skaits, kas atbild šādām vēstulēm un zvaniem, ir niecīgs, bet daži uzķeras.

Elviss Strazdiņā atklāj, ka šobrīd uzsācis saraksti ar kādu sievieti, kura viņu atradusi "Microsoft Team" vidē.

"Nevarēju iedomāties, ka romantiskā krāpšana var būt arī "Microsoft Team"," bilst Elviss Strazdiņš.

Stāstot par shēmu, viņš norāda, ka, sarakstoties un it kā pārskaitot naudu, ir iespēja arī nokļūt līdz romantiskās krāpšanas upuriem.

"Tie cilvēki, kuriem es it kā skaitu naudu, paši visbiežāk arī šīs romantiskās krāpšanas upuri," skaidro Elviss Strazdiņš. 

Rūta Treija atzīst, ka cilvēki tomēr ir slikti izglītoti IT jomā. Tāpat ir nogurdinošas darbības ar internetbanku, pieslēgumiem, cilvēks zaudē modrību, jo tas ir ilgi, sarežģīti. Bieži cilvēki nemaz neizlasa, kas tas par kodu, ko atsūta. Tāpat cilvēkiem nav sapratnes un zināšanu par to, kā strādā policijā. 

"Tev nevar pēc piecām minūtēm piezvanīt policija un zināt, ka tevi kāds ir apkrāpis, ja tu vēl nevienam neesi piezvanījis un pateicis to," turpina Rūta Treija. "Cilvēki nezina, kā strādā policija, cilvēki nesaprot, kā strādā psiholoģija, cilvēki nesaprot, kā strādā IT. Plus, ja tev vēl uzraksta brīdī, kad tu esi emocionāli neaizsargāts, tā ir šī "perfektā vētra". Viss sākas ar zināšanām un savas emocionālās pasaules izpratni."

Tetovējumiem ir sena vēsture un daudzi cilvēki dažādās pasaules daļās izvēlas savu ķermeni ar tiem rotāt – lai vēstītu, apliecinātu vai atcerētos, katram savs iemesls. Kas jāzina par tetovējumiem un kā pie tiem tikt droši, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kosmetoloģe, Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācijas pārstāve Sabīne Ulberte un dermatologs Raimonds Karls.

Kam būtu jāpievērš uzmanība cilvēkiem, kuri izvēlēsies veikt tetovēšanu?

"Ja ir tā vēlme [tetovēties], es tomēr attaisītu Veselības inspekcijas mājaslapu, kur ir visas datu bāzes, un sāktu ar to, ka apskatītos, vai šis konkrētais meistars vai šī konkrētā studija, salons ir reģistrēto vietu sarakstā," norāda Raimonds Karls. 

Otrs, ko iesaka ārsts, konsultēties pie draugiem un paziņām, kas ir tetovējušies, pavaicāt par sajūtām. 

"Ja nu gribās to tetovējumu, sāksim ar to tetovējumu, kurš nav redzamā vietā. Nesākat, lūdzu, ar seju," mudina ārsts un atklāj, ka visbiežāk cilvēki izvēlas tetovējumu uz labā pleca. Tāpat pirmo tetovējumu vajadzētu izvēlēties nelielu, lai saprastu, kā reaģē āda un organisms kopumā.

Sabīne Ulberte piekrīt ārsta teiktajam, taču norāda, ka cilvēki bieži nevadās pēc tik racionāliem apsvērumiem.

"Ja reģistrētajos salonos nestrādā tas mākslinieks, kurš māk man to zirgu uzzīmēt, viņi māk tikai ēzelīti, es iešu pie tā, kas māk to zirgu. Primāri būs vēlme atrast un iet pie tā, kurš var uzzīmēt tieši to man vēlamo," norāda Sabīne Ulberte. "Ja mēs gribam tieši to meistaru, tad skatīsimies, ko mēs varam par šo meistaru uzzināt, varbūt viņš ir arī reģistrēts. Ja viņš nav reģistrēts, tad uz vietas skatāmies, cik viņš tīros apstākļos strādā un vai ir vienreizējie materiāli. Tetovēšanā arī iet slava meistaram no mutes mutē, viņus iesaka. Mēs meklējam meistaru, nevis kabinetu. Diemžēl šī ir tā joma. Tāpēc varbūt mēģinām apvienot vēlamo ar vajadzīgo."

Un nemeklējam pa lēto!

Raimonds Karls iesaka – ja cilvēkam ir alerģijas, no tetovēšanas vajadzētu atturēties. Tāpat raidījuma viesi iesaka pārbaudīt ādu pirms veikt tetovējumu, iespējams, pleķis, ko gribas noslēpt, ir melanoma, ko steidzami jāārstē.

Vējš matos un ātrums sirdī – tā varētu nosaukt braukšanu ar motociklu. Kā ceļot ar šiem spēkratiem un kā plānot ceļojumu, zinot, ka vēlēsieties braukt tieši ar motociklu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Sarunājas motobraucēji – satiksmes eksperts Oskars Irbītis un Latvijas Motoklubu asociācijas pārstāvis Arnis Blodons.

"Tas noteikti ir jādara! Šis aparāts ir fantastisks ceļošanas rīks." ceļot ar motocikliem aicina Oskars Irbītis. "Daudzas valstis to ir sapratušas, ka motobraucējs ir pats fantastiskākais tūrists. Ja cilvēks brauc ar kemperiem, ar savu dzīvojamo vagonu, viņš ir visu paņēmis līdzi un ir izplānojis savu maršrutu tā, ka viņš nu tur aizbrauks uz turieni, aizbrauks uz turieni, bet tā, lai man ir neērti. Tie, kas brauc ar motocikliem, tiem līdzi nav nekā. Obligāti viņiem vajadzēs vietu, kur palikt. Viņam vajadzēs arī vietu, kur kaut ko nopirkt. Motocikls ir fantastisks līdzeklis, lai varētu šo to apskatīt un piebraukt arī tādās vietās, kur varbūt citi nevar to izdarīt. It sevišķi, ja skatāmies uz valstīm, kas ir bagātākas ar kalniem, bagātākas ar sarežģītākiem ceļiem. Piemēram, viena no tām valstīm, kas ir ļoti, sapratusi, ka motociklisti ir baigi foršā lieta, ir Norvēģija, jo Norvēģijā, piemēram, maksas ceļi ir motociklistiem ir par brīvu. Līdz ar to tas pats par sevi kļūst par tādu pievilcīgu ceļošanas līdzekli. Turklāt arī attieksme pret motociklistiem ir ļoti labvēlīga."

"Ja gribam braukt garos ceļojumos, ir jāpiemeklē tāds motocikls, uz kuru tu patiesi jūties ērti," par braucamlīdzekļa izvēli bilst Arnis Blodons. "Oskars pieminēja, svarīga ir stūres pozīcija, svarīgs ir sēdeklis. Ja 500 kilometrus braucot, nebūs pareizs sēdeklis, tad es atvainojos, "dibens degs elles ugunīs". Tas būs ļoti nepatīkami. Nepareizs stūres novietojums vai piedzīšana kādam divdesmitgadīgam vēl tā, bet ja tev ir pāri par 30 un ir bijušas sporta traumas, sāk smelgt pleci, mugura, sasprindzinājums. Es savu motociklu esmu pārbūvējis ar legālajām detaļām, ko pieļauj tehniskā apskate, pielāgojis sava auguma īpatnībām - stūres augstums, sēdeklis, kāju izvietojums. Tad tiešām var nobraukt garus gabalus."

"Lielākā nelaime, kas apdraud garu gabalu braucējus, nav fiziskais nogurums. Mēs nokāpjam no mocīša, bišķi pavingrojam, bišķi pastaipāmies, iedzeram ūdeni, neaizraujamies ar ēšanu gara brauciena laikā. Bet tas, kas visvairāk atspēlējās, ir miegs," turpina Arnis Blodons. "Ja esi 16 - 17 stundas pavadījis uz motocikla, tu brauc ar vaļējām acīm un tev "suņi sāk skriet". Mans ieteikums, kad jūtu, ka nāk "melnais suns" virsū, vienkārši nolieku moci malā, atrodu kaut kādu vietiņu, kur es uz 20 minūtēm iekrītu tā saucamajā dziļajā miegā. Atslēdzies, iekrīti, pēc 25 minūtēm cēlies - pilnīgi cita sajūta un brauc tālāk."

Arnis Blodons ļoti kritiski vērtē mototūrima iespējas Latvijā, nav domāts ne par maršrutu piedāvājumu, ne infrastruktūru.