Dzīvē tas tā ir iekārtots, visam kaut kad ir jābeidzas, bet tad, kad mirst bērns, sastapšanās ar nāvi ir tik neaptverama, baisa, netaisnīga un nesaprotama. Šoreiz raidījumā Ģimenes studija par to, kā samierināties un pieņemt sava bērna aiziešanu viņsaulē. Sarunājas kognitīvi biheiviorālā terapeite, klīniskā psiholoģe Diāna Zande un teoloģijas doktors, Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls.

Dzīvojot pasaulē, kur viss nepārtraukti attīstās, zaudēt bērnu nozīmē zaudēt visu, kas varēja būt. Ar prātu mēs saprotam, ka nāve gluži kā dzimšana ir neatņemama dzīves cikla sastāvdaļa, tomēr bērna nāve ir tā, kas liek apšaubīt mūsu pašu nākotni, identitāti, arī sašķoba mūsu ticību un apgriež ar kājām gaisā daudzus priekšstatus par dzīvi. Kad mirst bērns, sastapšanās ar nāvi ir netverama, baisa, netaisnīga, arī nesaprotama...

"Kad es sastopos ar cilvēkiem, kam var nomirt bērns, vai kuri jau ir piedzīvojuši šo zaudējumu, ir skaidrs, ka šie cilvēki stāv ļoti gara, ļoti komplicēta, ļoti juceklīga, nepārredzama, nekontrolējama ceļa priekšā," atzīst Linards Rozentāls. "Šis ceļš, kurā stāv vecāki, kad tas sākas, tas neatgriezeniski mainīs viņu dzīves. Dzīve nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms tam, jo šis bērns vienmēr būs miris. Būs daudz kas jāmācās no jauna, daudz jāsaprot no jauna. Un tajā pat laikā varbūt pats pirmais nozīmīgais solis ir aptvert to, ka tā ir, aptvert šo slimību, kas var beigties ar nāvi. Arī aptvert šo miršanu un to, kas ir noticis. Ne tikai ar prātu mēģināt aptvert, bet tiešām arī ļoti ķermeniski un fiziski aptvert."

Diāna Zande norāda, ka sastopoties ar nāvi, ikviens iet cauri sēru procesam, kas ir universāls un ko katrs piedzīvo individuāli. 

"Nevaram iekāpt otra pieredzē, varam būt blakus, palīdzēt iet tai cauri," atzīst Diāna Zande.

Viņa arī skaidro, ka sēras ir viļņveidīgs process.

"Nav tā, ka sākumā ir ļoti grūti un tad kļūst stabili vieglāk. Sēras var sākumā mūs apgāzt kā milzīgs cunami, tad kādu brīdi var šķist, ka jūra noskaidrojas, tad nāk atkal devītais vilnis; dažreiz tie viļņi ir spēji, spilgti un īsi, dažreiz tie ir gari un lēzeni. Tikai paejot laikam, mēs pierodam pie tā, ka spējam stāvēt tajā ūdenī un kādreiz atkal tas vilnis var uznākt," bilst Diāna Zande.