Pēdējos gados Latvijā realizētas dažādas kampaņas, kas mudina atpazīt un neklusēt, ja blakus pamanām vardarbību ģimenē. Tai vairs nebūtu jābūt tikai ģimenes lietai! Tomēr, vai institūcijas prot šos signālus par vardarbību ģimenē atpazīt un reaģēt nopietni? Ģimenes studijā diskutē centra „Marta” vadītāja Iluta Lāce, Valsts policijas Dienestu koordinācijas biroja priekšnieka vietniece Iveta Valaine un "Re:Baltica" žurnāliste Inese Liepiņa.

2017. gada septembrī atklāta sociālā kampaņa "Sitieni starp kaimiņiem un savējiem skar arī tevi", 2019. aprīlī iekšlietu ministrs gatavs iesaistīties kampaņās, lai cīnītos pret vardarbību. 2020. gada jūlijā Labklājības ministrija īsteno projektu izpratnes veidošanas kampaņa par nulles toleranci attiecībā uz vardarbību pret sievietēm "Vardarbībai patīk klusums".

Šie ir tikai daži no pēdējo gadu ziņu virsrakstiem, kas aktualizē vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievieti problemātiku. Kampaņas rit, bet kāda ir realitāte, kurā dzīvojam?

Nupat Latviju pāršalca ziņa par traģēdiju Jēkabpilī. Par to, vai tas varēja nenotikt, plašsaziņas līdzekļi runā jau kādu nedēļu. Šī saruna raidījumā Ģimenes studija bija plānota jau iepriekš, jo vardarbības tematikai pievēršamies regulāri jau gadiem. 

"Tas, ko mēs redzam kā centrs "Marta", mums ir arvien vairāk un arvien vairāk sieviešu, kas vēršas pēc palīdzības," atzīst Iluta Lāce, vērtējot, vai dažādas kampaņas arī sniedz arī kādu reālu ieguldījumu. "Pagājušajā gadā mēs esam nodrošinājuši rehabilitācija teju 700 personām, kas cietušas no vardarbības. Lielākoties, protams, tās visas bija sievietes, arī bērni un dažos gadījumos arī vīrieši, kuri ir cietuši no cita vīrieša vardarbības. Bet mēs redzam, ka

šīs kampaņas strādā vairāk uz personām, kas ir cietušas, lai palīdzētu viņām atpazīt, saprast, ka viņas kaut ko var mēģināt darīt. Bet šīs kampaņas nestrādā uz vardarbības veicējiem."

"Tas nenozīmē, ka viņi sāks uzņemties atbildību vai sapratīs, ka viņi ir vardarbības veicēji, jo viņi nesaprot, ka viņi ir vardarbības veicēji. Viņa neatzīst, ka viņa ir vardarbības veicēji. Mums kā valstij ir jānāk talkā šajā gadījumā, mums kā valstij ir jāpalīdz viņiem saprast, ka šādi vai tādi rīkoties, par to ir jānes atbildība, ka tas ir sodāmi," norāda Iluta Lāce. "Tu nevari ietekmēt otru cilvēku, tu nedrīksti draudēt otram cilvēkam, tu nedrīksti pazemot otru cilvēku. Ja tu to nesaproti, tad ir jānes atbildība. Un

ar šo iedzīvināšanas mehānismu, kā nest šo atbildību, mēs redzam, ka tiešām tur mums smagi klibo visa starpinstitucionālā sadarbības sistēma. Klibo ar to, ka mums nav vienota izpratne par to, kas vispār ir vardarbība pret sievieti, vardarbība ģimenē. Klibo izpratne par to, kas tad ir augsts apdraudējums dzīvībai un ka šajā gadījumā ir jārīkojas un jāizmanto visi likumā esošais klāsts, lai iestātos par cietušo personu.

Ir daudz kas, kas ir izdevies, vismaz mēs redzam, ka arvien vairāk sievietes vēršas pēc palīdzības, iestājās par sevi. Jo mēs zinām, cik tas ir ļoti, ļoti sarežģīti apstākļos, ka tevi nepārtraukti ietekmē, pazemo, draud un draud atņemt dzīvību tev, taviem bērniem un tā tālāk, atrod visādus veids, kā to izdarīt. Līdz ar to sievietes bieži vien dzīvo pastāvīgās bailēs, vainas un kauna apziņā. Tad, ja viņas saņemas un kaut ko dara, tad mums ir jādara viss iespējamais, lai viņam palīdzētu, jo pats brīdis, kad viņa meklē palīdzību un kad viņa ir izlēmusi pārtraukt šīs attiecības, tas brīdis nozīmē, ka viņas dzīvība ir apdraudēta."