Latvijā pārāk bieži bērni gan pazūd, gan nonāk dažādās nedrošās situācijās un tā nav tikai sociāli nelabvēlīgu ģimeņu pieredze. Varbūt nemākam savus bērnus uzraudzīt kā nākas? Vai jāpieņem, ka riskanti brīži var gadīties ikkatram vecākam?

Ģimenes studijā diskutē Kristiāna Kalniņa, klīniskā psiholoģe, LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas lektore, Aija Rolmane, Rīgas Sociālā dienesta Latgales rajona Ģimenes atbalsta centra vadītāja, un Andis Rinkevics, Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks.

Informācija internetā vēsta, ka katras 40 sekundes pasaulē pazūd kāds bērns. Iespējams, ka tā tas arī varētu būt, nav viegli to pārbaudīt. Latvijā, protams, tas notiek daudz retāk, taču gribas apgalvot, ka katra viena šāda reize jau ir pārāk bieži. Tomēr vai no tā iespējams izvairīties? Skaidrs, ka tā nav tikai nelabvēlīgu ģimeņu pieredze vai kāda nolaidība. Kāpēc bērni dodas prom no vecākiem, ne tikai noklīstot lielveikalā vai gaišā dienas laikā, bet pat, piemēram, aizmūkot no bērnudārza vai izejot no mājām nakts vidū?

Par to rosina domāt arī divi pēdējā laikā zināmi gadījumi, kur pavisam mazi bērni bija devušies prom no mājām. Diemžēl neizdevās glābt Rēzeknes novadā no mājām izgājušā puisēna dzīvību. Arī Vecmīlgrāvī kāds mazs puisēns bija izgājis no mājas bez apaviem. Viņu pamanīja kāds aculiecinieks un ziņoja Valsts policijai.