Šoreiz dubultportretā divu ukraiņu – Rubanu un Jakovenko – ģimeņu stāsti. Tajā ir daudz kopīgā un atšķirīgā.

Abās mammas – Ļiza Rubane un Ņina Jakovenko – dzimušas un augušas Latvijā, šeit mācījušās, beigušas Rīgas ukraiņu vidusskolu. Abas 2003. gadā izmantojušas piedāvātās bezmaksas studiju iespējas Kijivas universitātē. Ukrainā arī apprecējušās, veidojušas ģimeni un pēdējos gandrīz 20 gadus dzīvojušas Kijivā. Sākoties karam, protams, nācies bēgt, jo katrā ģimenē aug pa trim bērniem.

Viņu ceļš uz Latviju bijis atšķirīgs – Rubani, Ļiza kopā ar vīru Jevgenu, mammu un desmit, sešus un trīs gadus vecos dēliem no mājā Kijivas piepilsētā Irpiņā izbraukuši agrā rīta stundā 24. februārī un ātri nonākuši Polijā. 

Ņina ar savējiem jau 23. februārī devās pie vīra radiem Ukrainā. Cerībā, ka nebūs tik traki, uzkavējušies vēl nedaudz, tad jau nācies piedzīvot diennakti rindā uz robežas. Ņinas vīrs palicis Ukrainā, viņa atbrauca kopā ar sešgadīgo meitiņu, kā arī četrus un divus gadus vecajiem dēliem.

Ģimenes studijā saruna par to, kāds bijis viņu ceļš uz Latviju, kā šo realitāti skaidrot bērniem, kā to pieņemt pašiem un kādu šīs ģimenes redz savu tuvāko nākotni Latvijā.

Rubanu ģimenes stāsts

Rubani ģimenē aug trīs dēli Orlans, Teodors un Roberts.

„Viņi ļoti stipri mīl Ukrainu. Un ļoti grib, lai Putins kopā ar krievu karakuģi aizlido… kaut kur kosmosā. Tas, ko tagad piedzīvo Ukrainas cilvēki, turienes ģimenes, ir pelnījis atsevišķu sarunu, nezinu, vai visu varam ietilpināt šajā. Gribu izteikt pateicību visiem, visiem, kas iesaistās un palīdz, visiem cilvēkiem visā Eiropas Savienībā. Ukraina ir izcēlusi, uzjundījusi visu to labo, kas mājo ikvienā no mums. Apbrīnojami, kā cilvēki palīdz, neko par to pretī neprasot. Tas dara mūs cilvēcīgākus. Tāpēc es pateicos visiem eiropiešiem, kas palīdz ukraiņiem, kuri ir nonākuši šādā vēsturiski netaisnīgā situācijā,” sarunā stāsta Jevgens.

Viņš pamodies 24. februārī pēc pieciem no rīta, devies uzpildīt degvielu mašīnai, modinājis sievu un bērnus devušies ceļā. Rubani bijuši vieni no pirmajiem, kas devās prom, tāpēc vēl nebija sastrēgumu uz Polijas robežas.

Ļiza stāsta, ka sapringuma sajūta ķermenī bijusi jau vairākas dienas iepriekš. „Nevarēju pieņemt, ka jākrāmē mantas, jo sāksies karš. Līdz pēdējam brīdim neko nesavācu.

Līdz 24. februārim saliku tikai dokumentus. Kad Jevgens pateica 24. februārī, ka jāvāc mantas, gāju kā robots. Tur nebija nekādas loģikas un sistēmas. No vienas puses bija sajūta, ka tas var būt uz visu mūžu un es neieraudzīšu to, kas palicis. Otra doma, ka es vēl atgriezīšos un tas ir tikai joks. Kaut kas man pateiks, ka ir atcelts,” atminas Ļiza.

Bērniem tā arī pateikuši, ka ir risks, ka sāksies karš. Sākumā viņi domāja par saviem draugiem, par to, ka neies uz skolu, īsti nesaprata.

„Bērni gulēja, mēs viņus pamodinājām, teicām, ka sācies karš un mēs braucam prom no Ukrainas. Bērni, protams, teica – ejam, sadosim tam Putinam. Viņi mums ir supervaroņi. Es ierosināju, ka labāk vispirms izbrauksim un tad vilksim supervaroņu tērpus. Viņiem bija grūti nosēdēt mašīnā visu garo ceļu.

Kopā ar mums brauca Ļizas mamma. Viņas situācija ir neapskaužama – viņa septembrī pārdeva savu divistabu dzīvokli šeit, Rīgā, pārcēlās pie mums uz Kijevu, nopirka dzīvoklīti tur,” stāsta Jevgens. „Tagad viņai vairs nav ne dzīvesvietas, ne naudas. Pat nezinu, pie kā lai tagad vēršas, jo viņas gadījums neiekļaujas tajos vispārējos noteikumos par palīdzību, ko politiķi šobrīd pieņem. Bet kaut kur jau būs jāiet pēc risinājuma, uz Rīgas domi varbūt, kaut kas ir jādomā.”

Pagaidām ģimene ir apmetusies pie Ļizas draudzenes, bet nav zināms, kas būs tālāk. Ļiza stāsta, ka viņiem ir doma īrēt māju Jūrmalā, kas, iespējams, varētu arī ar laiku kļūt par vietu, kur uzņemt citus bēgļus, jo šis ir tikai pirmais bēgļu vilnis.

Jevgena Rubana pārdomas.

Jevgens nāk no Luhanskas. Tagad tā ir pašpasludinātā Luhanskas tautas republika. Tur joprojām dzīvo viņa vecāki. Viņš arī sarunā atklāj, ka karš ir radījis saspīlējumu attiecībās ģimenē, jo vecāki atbalsta Putinu.

„Vecāki skatās Krievijas televīzijas ziņas, viņiem tā ir specoperācija, ne karš, tiešām nacisti. Viņi tic, ka netiek šauts nekādos civilajos objektos, ka visi trāpījumi pa mierīgajiem ir nacionālistu provokācijas. Esmu pārtraucis sarunāties ar tēvu. Cienu viņu, viņam ir daudz gadu, viņam ir tiesības uz savu viedokli. Ar mammu, paldies Dievam, vēl runājamies.

Bet pret tēvu nejūtu nekādu naidu. Viņš vienkārši ir piemānīts,” stāsta Jevgens.

Jakovenko ģimenes stāsts

Ņina stāsta, ka jau 23. februārī vīra draugs brīdinājis ģimeni, ka būtu labi viņai ar bērniem doties pie vīra vecākiem. Tā kā sapratusi, kas zvana, bijis skaidrs, ka tās nav labas ziņas, jo jau kādu laiku visi bijuši saspringti un gaidīja, kas notiks.

„Mums bija izrunāts viss ar vīru, bijām gatavojušies, pat bijām nopirkuši rācijas gadījumam, ja nebūs iespējas sazināties, jo vīrs strādā netālu no mājām,” atklāj Ņina.

„Grūti saprast tajā situācijā, ko darīt, ko ņemt. Sakravāt mantas bija ļoti smags uzdevums. Es jautāju, uz cik ilgu laiku, vīrs teica uz kādu nedēļu, pēc tam, dod, Dievs, atgriezīsimies.

Sakrāvām mantas un aizbraucām pie vecākiem. Viņi slimoja ar Covid, tāpēc apmetāmies viesnīcā,” turpina Ņina.

Pirmajās dienās Ņinas vīrs bijis kopā ģimeni, kad 24. februāra rītā zvanījusi Ņinas kafejnīcas darbiniece no Kijivas, uzreiz sapratuši, ka kaut kas nav labi.

„Pamodināju vīru, viņš paņēma telefonu un uzreiz pateica, ka sācies karš. Tajā mirklī bija grūti reaģēt un saprast, ko darīt, jo līdz pēdējam brīdim neticējām, ka tas notiks,” atklāj Ņina.

Jau pirms tam ģimene bija izrunājusi, ka prom dosies Ņina ar bērniem, bet tētis paliks Ukrainā karot par savu valsti. Viņi pārcēlušies pakāpeniski – no vīra vecākiem vēl tālāk uz valsts rietumiem uz pilsētu Rivni, tad jau pa ceļam sastopot daudz citu mašīnu. Bet no Rivnes, kur viņi bija domājuši patverties, radi jau paši bija devušies bēgļu gaitās. Pārlaiduši nakti, no rīta modušies ar sprādziena skaņām, sakravājuši mantas un devušies uz Polijas robežu. Tad jau rindas bijušas lielas, gaidīt nācies diennakti.

„Labi, ka iepriekšējā vakarā sagatavoju ēdienu, mums bija katls ar ēdienu līdzi. Visi, kas stāvēja, bija ar bērniem. Es vēl biju sagatavojusies – bija ēdiens līdzi, biju uzpildījusi degvielu, mums vēl ir laba situācija,” stāsta Ņina.

Viņa bija ātrvārāmajā katlā, ko parasti ņem līdzi arī ceļojumos ar bērniem, sagatavojusi plovu. Tas ir ēdiens, kas visiem bērniem garšo. Arī ūdens bijs nopirkts.

„Uz robežas atvadījāmies no vīra, viņš atgriezās ar mašīnām, kas brauca atpakaļ, pie saviem vecākiem, pie radiem,” tā Ņina.

Arī sarunas laikā viņš pilsētā 30 kilometrus no Žitomiras, kur līdz šim ir salīdzinoši mierīgi. Tur visi dara visu, lai palīdzētu - taisa Molotova kokteiļus, sievietes taisa maskēšanās tīklus, gatavo ēst.

Arī Ņina ar vīru bērniem ir teikuši no pirmās dienas, ka ir sācies karš.

„Viņi pārdzīvo par draugiem, vai ar viņiem viss labi. Bērni ļoti ilgojas pēc tēta, jo daudz laika pavada ar viņiem,” atklāj Ņina.

Ņina ar bērniem ir apmetusies pie saviem vecākiem.

Abām ģimenēm situācija ir neapskaužama. Tā kā gan Ļiza, gan Ņina ir Latvijas pilsones, tāpēc ne viņas, ne viņu ģimenes nevar saņemt palīdzību, kas pienākas bēgļiem. To nepieļauj Latvijas likumi.

Ļiza atzīst, ka viņai ir ļoti grūti, jo nav saprotams, cik ilgi būs un kā būs. Tāpat jābūt kopā ar bērniem, kuri jūt arī jūt vecāku stresu. Ņina bilst, ka viņai ir līdzīgas sajūtas, lai arī dzīvo pie vecākiem. Meitu viņa ir pieteikusi Ukraiņu vidusskolā un atzīst, ka ir patīkami atgriezties savā skolā. Arī meitai tas šķiet interesanti, ka mācīsies mammas skolā. Viņa uzskata, ka tur būs vissaprotošākie cilvēki,

Nākotne abām ģimenēm ir nezināma un nesaprotama. Pirmais ir parūpēties par skolu un bērnudārzu bērniem, tad arī jādomā par darbu pašiem. Bet šī brīža notikumi ir iemācījuši neplānot tālu uz priekšu. Tagad saka, ka viss varētu ilgt 2-3 mēnešus, bet ko darīt, ja tas būs vēl ilgāk. Tas ir jautājums, kas uztrauc visvairāk.