Nesen mediji ziņoja par gadījumu, kad kāda mamma nonāca sociālo dienestu redzes lokā pēc tam, kad meita psihologam izstāstījusi, ka mamma pirms septiņiem gadiem viņu pērusi. Vai un kad šādi ziņojumi uzraugošām institūcijā ir attaisnojami? Un vai tas nemazinās vecāku vēlmi risināt bērnu problēmas pie speciālistiem.

Diskutē trīs Pusaudžu resursu centra pārstāves: centra vadītāja, bērnu psihiatre Anete Masaļska, sociālais darbiniece Vēsma Veldze un klīniskā un veselības psiholoģe Elīna Bārtule, kā arī Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe Daina Žurilo.

Raidījumu Ģimenes studija ievada kāds stāsts, kuru aizņemamies no Latvijas TV raidījuma "Ceturtā studija". Trīs bērnu mamma, vēloties palīdzēt savai meitai tikt galā ar noslēgtību un mentālās veselības problēmā, nolēma vērsties pēc palīdzības pie psihologa Pusaudžu resursu centrā. Sarunas laikā pusaudze atklājusi, ka pirms sešiem gadiem māte viņu pērusi ar žagariem. Centrā paziņots, ka par šo gadījumu ir jāziņo policijai bāriņtiesai un sociālajam dienestam. Mamma ar meitu bijusi uz pārrunām visās minētajās iestādēs, meita noslēgusies vēl vairāk, jo baidījusies, ka tiks izņemta no ģimenes.

Tāda ir mammas interpretācija par notikušo. 

Speciālistēm vaicājam, kādos gadījumos psihologa kabinetā runātais no konfidenciālas informācijas pārtop par ziņojamu attiecīgajām institūcijām un vai tādi gadījumi nemazina uzticēšanos garīgās veselības aprūpētājiem