Reproduktīvās veselības pētījums liecina, ka Latvijā 30 % bērnu nāk pasaulē neplānoti. Ko nozīmē plānot ģimeni? Ko nozīmē apzināties, ka lielāks bērnu bariņš būtu jauki, tomēr vairāk bērnu nevajag? Un kā tomēr plānot brālīti vai māsiņu?

Ģimenes studijā diskutē Rīgas Stradiņa Universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektore un pētniece Diāna Kiščenko, ārsts-psihoterapeits Jānis Vītiņš, divu bērnu mamma Evita Leikarte. Ierakstā pieredzē dalās Madara un Gvido.

 

"Man ir 38 [gadi], daudz strādāju, lai savilktu hipotēku, divus bērnus un dzīvi. Gribētu trešo bērnu, bet finanses... Strādāt vēl vairāk par trim nebūs iespējams. Gluži otrādi - kā darbinieks ar trim bērniem kļūšu darba devējiem nepievilcīgāka. Pārcelties ar lielāku ģimeni uz mazāku mājokli, lai ietaupītu, arī neuzskatu par variantu. Ģimenes mentālā veselība ir svarīga, un, kamēr valsts lēnā garā izdomās, kā nodrošināt dārziņu no gada vecuma, pieejamu veselības aprūpi un atbalstu mājoklim, man jau būs kādi 50 vai 60 gadi. 

Pie šodienas apstākļiem mani iedrošināt varētu vienīgi lielāks valsts atbalsts, kas man dotu lielāku drošību, ka varēšu ar saviem spēkiem un naudu atrisināt šodienas lielās problēmas, kuras valsts nerisinās vēl vairākus gadus, robi izglītības un veselības nozarēs un mājoklis."

Šis ir fragments no kāda ieraksta, ko pamanījām sociālās saziņas vietnē "X" pirms kāda laika. Pateicoties arī šim ierakstam sekojošai diskusijai, lēmām, ka reiz arī Ģimenes studijā būtu jāapspriež, kādi ir tie argumenti, ko cilvēki apsver un kā vispār iztirzā iespēju kļūt par vecākiem vienam, varbūt vēl vienam un vēl vairākiem bērniem? Kas ir tas, ko mēs pārdomājam un analizējam, un ko īsti nozīmē ģimenes plānošana tādā emocionālā un racionālā, ne tikai fizioloģiskā ziņā?