Lai katrs skolēns Latvijā saņemtu augstvērtīgu izglītību, tostarp mācību procesā nepieciešamo atbalstu, tiks ieviesta izglītības kvalitātes monitoringa sistēma. Ko tā paredzēs un kāpēc nepietiek ar jau esošajām, kas it kā ierauga katra skolēna un arī pedagoga individuālās vajadzības?

Ģimenes studijā analizē Edīte Kanaviņa, izglītības ministres padomniece, Malgožata Raščevska, Latvijas Universitātes profesore emeritus, vadošā pētniece, Helēna Vilkosta, Juglas vidusskolas direktore, un Inga Vanaga, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja.

Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā var lasīt, kā izglītības kvalitātes monitoringa sistēma paredz darbu četros izglītības kvalitātes noteikšanai būtiskos virzienos, proti, individuālā skolēnu snieguma novērtējumu un atbalstu, regulārus skolēnu un pedagogu labbūtības mērījumus, praktisku rīku un izglītības datu pieejamības nodrošināšanu sabiedrībai, kā arī izglītības jomas profesionāļu datu pratības stiprināšanu. Lai īstenotu šos mērķus, tuvāko piecu gadu laikā iecerēts tērēt vairāk nekā 20 miljonus eiro. Kritiski par projekta dārdzību un arī lietderību ir gan politiķi, gan arī nozarē strādājošie, tostarp, piemēram, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, un arodbiedrības vārdā nosūtīta vēstule valsts priekšstāvjiem ar lūgumu apturēt šo projektu un vismaz daļu paredzētās naudas novirzīt kvalitatīvu obligāto mācību līdzekļu iegādei.