Ieva Sproģe-Grigorjeva vienmēr bijusi darbīga – bijusi muzejpedagoģe, izmācījusies arī par dūlu, cepusi kūkas ne tikai savējiem, arī citu godiem, viņai patikuši rokdarbi un vispār aktīva dzīves pozīcija – darboties, pieredzēt un piedzīvot. Tagad dzīve krasi mainījusies – ģenētiska saslimšana pamazām laupa Ievai redzi un dzīve radikāli jāmaina ne tikai viņai pašai, arī vīram Anatolijam un viņu četriem bērniem. Arī viņiem emocionāli un arī tīri praktiski jāpieņem, ka tagad dzīvosim citādi. Kā samierināties ar šādu dzīves pavērsienu un kā ieraudzīt citas iespējas, par to saruna ar Ievu, viņas vīru Anatoliju un meitu Ringlu.

Bet satiekoties, vispirms žurnālisti sagaida suns-pavadonis Pablo, kas ta tagad ir Ievas palīgs viņas joprojām darbīgajā ikdienā.

"Savā ziņā esmu pateicīga par to, kas man iedots, šī diagnoze. Mans redzes lauks ir kļuvis šaurāks, bet skatījums uz dzīvi plašāks," sarunā atzīst Ieva Sproģe-Grigorjeva. "Ja tas ar mani nebūtu noticis, iespējams, es nebūtu mēģinājusi iedziļināties, kā jūtas neredzīgi, nedzirdīgi cilvēki, cilvēki ar emocionāliem, mentāliem funkcionāliem traucējumiem kopumā. Šobrīd nav šī sabiedrības daļa mani ļoti interesē un ceru, ka tā interese man nepazudis. Es pēkšņi sāku sajust caur sevi, kā tas ir."

"Tagad, kad esmu iestājusies servissuņu biedrībā "Teodors", esmu pati sevi iedevusi uzdevumu, kā tas ir būt neredzīgam un kā ir, ka tev ir suns-pavadonis, kur arī sabiedrībā ir daudz stereotipu un nezināšanās," papildina Ieva.