Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

"Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns.

Pērtiķi var būt ļoti bīstami. 

"Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns.

Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros. 

"Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns.

Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot.

"Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties.

Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus."

Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.

 

Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško.

"Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies. 

Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.

 

Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne.

"Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne.

Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet").

"Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.