Vai dzīve ārpus lielajām pilsētām ir turīgo ģimeņu privilēģija un kādiem pakalpojumiem būtu jābūt vieglāk pieejamiem ģimenēm, par to Ģimenes studijā diskutējam kopā ar vecākiem, kuru ikdiena rit ārpus pilsētām un reģionu centriem.

Studijā "Uzzini. Runā. Ietekmē" projekta vadītājs, divu bērnu tētis Vilis Brūveris un Bērnu labklājības tīkla  valdes locekle, Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas direktore Ilze Paleja.

"Es dzīvoju viensētā. Protams, tā ir apzināta izvēle, esmu pārcēlies kopā ar ģimeni uz savas ģimenes senču īpašumu, ko mēs izdarījām pirms pāris gadiem," stāsta Vilis Brūveris. "Lielākoties mūsu izaicinājumi ir saistīti ar dažādiem pakalpojumiem. Ir skaidrs, ka mēs ejam tādā ļoti veselīgā e-pakalpojumu virzienā, un ļoti daudz ko jau var izdarīt attālināti, pēc daudz kā ļoti bieži nemaz nav jābrauc, piemēram, pie ārsta pēc zāļu receptes, jo ir e-recepte."

"Bērniem te ir ļoti forši," atzīst triju bērnu māmiņa Una Upīte, kas ar ģimeni dzīvo Usmā. "Bērni ir sajūsmā par brīvību - iet, kur grib, nav kaimiņu. Man pašai ir grūti, jo tas ir darbs darba galā un darbam nekad nav gals."

Raidījumā uzklausām arī triju bērnu māmiņu Džeinu Dzimto no Viesītes.

"Pieredze ģimenēm ir ļoti dažāda," secina Ilze Paleja. "Ir ļoti jauki un brīnišķīgi, ja ģimene spēj samaksāt, piemēram, ceļa izdevumus, bet ne visas ģimenes ir turīgas vai dzīvo pietiekoši normālos apstākļos, kad to visu var nodrošināt."