Studijas viesi: TvNet žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka.

Saūda Arābija

Pēc Pirmā pasaules kara beigām, sabrūkot Osmaņu impērijai un mainoties spēku līdzsvaram Tuvajos austrumos, Arābijas pussalas tuksnešainajā vidienē kā vadošais spēks izvirzījās beduīnu vadoņu Saūdu klans. Saūdi bija tālredzīgi iedibinājuši saiknes ar Britu impēriju, kamēr viņu galvenie konkurenti – Rašidu klans – bija palikuši uzticīgi Turcijai. Vēl viens Saūdu ietekmes faktors bija izsenis iedibinātā savienība ar radikālo uin kareivīgo vahabītisma islāma virzienu. 1932. gadā karalis Abdulazizs ibn-Saūds, nostiprinājis savu varu lielākajā daļā Arābijas pussalas, pasludināja par Saūda Arābijas karalistes dibināšanu. Tobrīd šķita, ka tā būs viena no trūcīgākajām pasaules valstīm, taču jau pēc dažiem gadiem zem Arābijas tuksneša smiltīm tika atklātas naftas iegulas, kuras izrādījās lielākās pasaulē.

No vienas puses, Saūda Arābijas vieta globālajā politisko spēku izkārtojumā gadu desmitu gaitā palikusi visai nemainīga. Tā allaž bijusi Rietumu lielvalstu – sākotnēji Britu impērijas, vēlāk primāri Savienoto Valstu – sabiedrotais Tuvajos Austrumos. Sevišķi vērtīga Rietumvalstīm šī savienība kļuva tad, kad pagājušā gadsimta 60. gados Irākā pie varas nostiprinājās kreisi panarābiskā Baās partija, savukārt Irānā 1979. gadā uzvarēja islāmiska revolūcija, gāžot šahu Pehlevī un izveidojot islāma republiku. Savu apogeju šī alianse sasniedza 1990.–1991. gada Līča kara laikā, kad Saūda Arābijas teritorija bija galvenais placdarms ASV vadītās koalīcijas iebrukumam Irākā un irākiešu okupētajā Kuveitā, un Saūdu spēki aktīvi piedalījās Kuveitas atbrīvošanas operācijā. Tomēr ir visai nepārprotami, ka tādu sabiedroto kā Saūda Arābija Rietumu demokrātijas spiestas pieciest kā mazāko ļaunumu. Iekšpolitiski šī valsts ir arhaiska absolūta monarhija, kura visos starptautiskajos brīvības līmeņa reitingos stabili ieņem pēdējās pozīcijas. Tā ir arī izteikti teokrātiska valsts, kur konstitūcijas vietā oficiāli ir Korāns un Sunna, un valsts pamatlikums paredz šariāta likumus kā vienīgo ierobežojumu karaļa absolūtajai varai. Arī starptautisko attiecību praksē attiecības starp Rietumvalstīm un Saūdu karalisti nebūt nav bijušas allaž saulainas. Lai pieminam vien 1973. gada naftas krīzi, kad Saūda Arābija bloķēja piegādes Rietumvalstīm, atbildot uz to atbalstu Izraēlai kārtējā karā pret tās arābu kaimiņvalstīm; kā arī to, ka bēdīgi slavenais terorists Osama bin Ladens un daudzi no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem ir dzimuši kā Saūdu karaļu pavalstnieki. Arī Saūda Arābijas intervencē kaimiņvalstī Jemenā netrūkst problemātisku momentu.

Pēdējā laika notikumi ar Saūdu disidenta Džamala Kašogi brutālo noslepkavošanu Turcijā ir tikai turpinājums šim kutelīgajam attiecību stāstam, kurā Rietumvalstīm jau atkal nākas izmisīgi lavierēt starp reālpolitikas Skillu un pilsonisko vērtību Hāribdu.  

Merkeles ēras beigas

Vācijas kanclere Angela Merkele 2021.gadā vairs nekandidēs uz kanclera amatu un decembrī atkāpsies no Kristīgi demokrātiskās savienības (CDU) vadītājas amata, tā pēc partijas sanāksmes pirmdien apstiprināja Merkele. Viņa partijas vadītājas amatā ir jau kopš 2000.gada, bet kancleres amatu ieņem jau 13 gadus. Merkeles paziņojums par aiziešanu no politikas nepalika nepamanīts - uz to negatīvi reaģēja biržas tirgi, un sākās sacensība par Kristīgi demokrātiskās savienības vadītāja vietu. Mediji ziņo, ka par savu gatavību startēt uz partijas līdera amatu jau ļāvuši noprast vismaz trīs iespējamie kandidāti - pašreizējā partijas ģenerālsekretāre Annegrēta Krampa-Karenbauere, veselības ministrs Jenss Špāns un bijušais konservatīvo Bundestāga frakcijas vadītājs Frīdrihs Mercs. The Guardian ziņo, ka tieši pēdējais ir populārākais no līdz šim izskanējušajiem kandidātiem. Mercs ir konservatīvāks par Merkeli, un viņa nonākšana amatā liek uzdot jautājumus par to, cik iespējama turpmāk būs kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu sadarbība.

Pakistāna

2010.gada jūnijā Pakistānas tiesa piesprieda nāves sodu kristietei Asijai Bibi. Viņa tika tiesāta par kādu incidentu ar saviem kolēģiem. Sākotnējā versija ir, ka Bibi kolēģi nevēlējās dalīties ar ūdens bļodu ar kristieti, viņiem tas šķitis zaimojoši. Vēlāk liecības apaugušas, un beigās Bibi tika tiesāta par islāma pravieša Muhameda zaimošanu, par spīti tam, ka viņas kolēģu liecības nav bijušas konsekventas. Taču vakar Pakistānas augstākā tiesa Asiju Bibi  attaisnoja un lika atbrīvot. Tiesas lēmums saniknojis islāmistu kustību „Tehreek-i-Labaik"- tā sarīkojusi protestus visās lielākajās pilsētās un draudējuši nogalināt tiesnešus, kas sievieti attaisnoja. Pēc zemākās instances notiesājošā sprieduma 2010.gadā tika nogalinātas vairākas Pakistānas amatpersonas, kas atļāvās sievieti aizstāvēt.

Pakistānas valdība izvietojusi karavīrus lielākajās pilsētās, lai aizsargātu valsts iestādes, un šodien drošības apsvērumu dēļ visā valstī slēgtas skolas.

Jāpiebilst, ka Pakistānas likums, kas ļauj sodīt ar nāvi vai mūža ieslodzījumu zaimotājus, ir plaši kritizēts no starptautiskajām organizācijām, jo Pakistāna šo likumu izmanto, lai sodītu minoritātes un žurnālistus, kas kritizējuši valsts politiku.