Ģimenes studijā saruna ar Aldersonu ģimeni no Rankas. Viņi pirms dažiem gadiem pilsētnieku dzīvi Lielvārdē nomainīja pret saimniekošanu lauku saimniecībā Rankas pusē, kur sākotnēji nebija ne elektrība, ne ūdens. Linda Kukare-Aldersone tagad strādā arī skolā, tomēr viņa vēl meklē balansu starp atvēlēto laiku trīs bērniem, vīram, darbam skolā, saviem sirdsdarbiem – grāmatu rakstīšanu un mālošanu un īstajiem lauku darbiem. Sarunā piedalās Linda un viņas bērni Justīne, Gustavs un Kārlis. Tētis Kalvis devies darīt steidzamus darbus. Kā atceras pirmos gadus Rankas pusē un kā raugās uz nākotni? Tiekamies Rankas pamatskolā, kur Linda tagad strādā.

Aldersoni ir viena no sešām ģimenēm, ko var iepazīt, skatoties jauno Ivara Selecka filmu "Zemnieki", kas ir stāsts par sešām ģimenēm, kurās izvēlējušās dzīvi laukos. Linda un Kalvis Aldersoni Rankā dzīvo jau vairākus gadus.

Tas bija spontāns lēmums - pārdot trīs istabu dzīvokli ar visām ērtībām Lielvārdē un sākt saimniekot Lindas vectēva zemē, atjaunojot saimniecību no pašiem pamatiem.

Justīne mācās Valmierā, Gustavs un Kārlis vēl turpat Rankā, kur arī iesaistījušies dažādos pulciņos un apmeklē mākslas skolu. Pēc skolas Linda ar puikām atgriežas mājās pēcpusdienā ar skolas autobusu un pēc īsa atelpas brīža visi dodas darbos savā saimniecībā - apkopj lopiņus, tagad ir rudens darbi - jāvāc burkāni, bietes, kartupeļi jau ir novākti.

Linda slavē iespējas Rankas skolā bērniem pēc stundām iesaistīties dažādas ārpusklases nodarbībās, viņa pati vada teātra pulciņu.

Sākotnēji uz Ranku braukuši tikai pa vasarām no Lielvārdes. Kad pārvākušies, bērni vēl bijuši mazi. Linda stāsta, ka parasti draugi brauc uz laukiem pie tiem cilvēkiem, kam ir pirts, iekopts dīķis, viņiem nav bijis ne elektrības, ne ūdens. Kad draugi atbraukuši palīgā, viņi bijuši pārsteigti par Aldersonu izvēli.

"Sakums bija diezgan ekstrēms," neslēpj Linda.

Atminoties pirmos gadus, kad nebijis ne ūdens, ne elektrības mājās, Linda atzīst, ka cilvēki ļoti pierod pie komforta un aizmirst, cik svarīgs ir, piemēram, ūdens. Bet arī paši jau ir piemirsuši, kā bija pirmsākumos.

Saimniecības attīstība notiek palēnām. Linda stāsta, ka tad, kad pirmo reizi atbraucis režisors Ivars Seleckis, viņa bijusi konfliktā ar sevi par to, vai grib būt laukos. Virzība bijusi ļoti lēna, daudz nācies ieguldīt, bet atdeve nav bijusi cerētā.

"Ja ir kaut kādas finanses, vari skraidīt gar bērziem un priecāties, cik viss ir skaisti un brīnišķīgi. Ja papildus finanses nav, tad par bērziem nepriecājies, tu domā, kā tikt uz skolu, ko bērniem iedot līdzi ekskursijā, kāds drēbes. Viss no lauku burvības aiziet malā," vērtē Linda.

Covid parādīja, ka forši nebūt dzīvoklī, būt vieniem pašiem, būt savā burbulī. 

"Varbūt nav astoņi burkāni, kā esi domājis, bet četri, tev nav 50 truši, bet ir trīs, bet ir atbalsts. Arī Ukrainas notikumi tagad paver to, ka ir labi, ka esam tur, kur esam," atzīst Linda. 

Jaunākais dēls Kārlis bilst, ka reizēm viņam laukos ir garlaicīgi, bet garlaicību viņš kliedē, spēlējoties ar lego un arī rakstot grāmatas par dzīvniekiem. 

Linda atzīst, ka visi trīs bērni ir ļoti pašpietiekami, paši rosās un dara.

"Prieks par to, ka viņi ir stabili - Gustavs ir stabils, gan Kārlis ar savu domu, Justīne, kura cīnās ar taisnību vienmēr, bet uzklausa citu viedokli, ir brīnišķīga," gandarīta Linda.