Tai 1517. gada 31. oktobra rītā, kad kā vēsta leģenda, universitātes pilsētas Vitenbergas iedzīvotāji varēja vērot kādu sutanā tērptu vīru, kurš ar naglu un āmuru stiprināja paprāvu papīra loksni pie Visu svēto baznīcas durvīm, viņi vēl nenojauta, ka ir liecinieki jauna vēstures laikmeta sākumam. Naglotājs bija teoloģijas doktors Mārtiņš Luters un latīniski rakstītais teksts – viņa argumenti indulgenču spēka sakarā jeb 95 tēzes. Indulgences – pret ziedojumu iegūstama garantija ticīgā dvēselei tikt atbrīvotai no šķīstītavas pārbaudījumiem. Tā bija tikai spilgtāka un teoloģiskā viedokļa apšaubāmākā izpausme tām katoļu baznīcās un sabiedrības attiecību problēmām, kas bija nobriedušas 16. gadsimtā. Caur konkrētās problēmas prizmu vīdēja būtiskāki jautājumi – korupcija, amatu pirkšana, iedzīvošanās un aizraušanās ar laicīgiem labumiem baznīcas elitē, un vispār politiskās varas un milzīgu materiālo resursu atrašanās šīs garīgās elites rīcībā. Bija nobriedušas pārmaiņas un Lutera viedoklis, sabiedrības sen gaidītais signāls, izplatījās milzu ātrumā. Iesākumā daudzi nenovērtēja aizsākušos procesu nozīmi, tajā skaitā arī pāvests Leons X, kurš esot izteicies, ka tas vācietis laikam būs sadzēries, kad izgulēsies, nāks pie prāta. Jau drīz katoļu baznīcai nācās pieredzēt, cik sāpīga ir šī alošanās.

Šajās dienās, kad no minētajiem notikumiem mūs šķir jau 500 gadu, ir īstais brīdis palūkoties, ko nozīmēja reformācija Eiropai toreiz un ko tā nozīmē šodien. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Johana Volfganga Gētes universitātes Frankfurtē pie Mainas profesori agro jauno laiku un politisko ideju vēstures speciālisti Luīzi Šornu-Šuti.