Laikapstākļus un dabu mūsu senči ir vērojuši jau izsenies, un latviešu folklorā kā maģiskākie brīži dabā visvairāk minēti tieši saulgrieži. Toms Bricis šoreiz pētījis, vai ticējumos teiktais arī darbojas.

Un īsā atbilde ir – daudzi nedarbojas, daži darbojas, bet visi ticējumi noteikti nav pār vienu kārti metami. Ir tādi, kuros patiesi var saskatīt mūsu senču saikni ar dabu, novērojumus un likumsakarību šķetināšanu, bet ir tādi, kas vairāk kalpojuši citiem mērķiem, tikai ne laika prognozēšanai. Lasot ticējumus un tautasdziesmas, atklājas, ka mūsu senči, tāpat kā mēs, ir bijuši dažādi. Ne visi bijuši ieinteresēti kaut ko izpētīt un noskaidrot. Senču gudrības noteikti nevar vērtēt par zemu, tajās ir daudz noderīga, bet nevajag arī paļauties uz katru folkloras krātuvēs saglabāto frāzi.

Ticējumi un dabas vērojumi, laika prognozēšana pēc tiem. Lielākoties šo visu liek kopā, lai gan es teiktu, ka laika prognozēšanas ticējumi un laika prognozēšana pēc dabas novērojumiem ne vienmēr ir viens un tas pats.

Ticējumi ir folkloras daļa, bet novērot dažādas likumsakarības dabā, kas vēsta par pārmaiņām var arī bez senču ticējumiem. Ir gana daudz lietu, kas pārklājas, jo daudziem ticējumiem pamats ir dabas norišu vērošana.

Mēdz teikt, ka cilvēki dabu ir izmainījuši, piesārņojums un iejaukšanās dabas procesos novedusi pie tā, ka ticējumi vairs nestrādā.

Lai apgalvotu, ka tie nestrādā, sākumā vajag apstiprinājumu, ka tie ir strādājuši. Folklorā var atrast daudz dažādu ticējumu, bet nevar atrast skaidras norādes, ka, piemēram, ticējumi palīdzējuši sagatavoties kādām dabas kataklizmām vai neražai. Arī no klimatiskā viedokļa raugoties, var teikt, ka daļai ticējumu nekad nav bijis racionāls pamats, lai tie darbotos, lai pēc tiem patiesi varētu prognozēt laiku. Spilgtākā kategorija ir tie ticējumi, kas paredz laikapstākļus pēc viena konkrēta datuma. Piemēram, ja tajā un tajā dienā ir tādi un tādi laikapstākļi, tad vasara būs tāda vai šitāda vai kāda diena vēl pēc diviem mēnešiem būs tāda vai šitāda. Mūsu ģeogrāfiskais novietojums ir tāds, ka šāds regulārs, pārliecinošs cikliskums nekad nav pastāvējis vai bijis iespējams. Vienīgais īstais cikliskums, kas mums pastāv ir gadalaiki – pavasarim seko vasara, tad rudens un tālāk ziema, bet tie katru gadu var ļoti atšķirties un paredzēt to pēc laikapstākļiem kādā konkrētā datumā nevar.

Cik seni Latvijā ir pierakstītie laikapstākļu novērojumi, vai paši senākie arhīvi spēj pierādīt vai apgāzt kādus ticējumus?

Vairums Latvijas meteoroloģisko staciju darbu sāka 20. gadsimta 20. gados vai vēlāk, līdz ar to daļa cilvēku varētu uzskatīt, ka jau tad cilvēku ietekme uz dabu bija pārāk liela, lai šie novērojumi būtu pierādījums, ka ticējumi nedarbojas, bet dažās vietās Latvijā laikapstākļu pieraksti ir saglabājušies vēl krietni senāk. Rīgā regulāri mērījumi un pieraksti sākti 1795. gadā.

27. jūnijā bija Septiņu gulētāju diena, 10. jūlijā būs Septiņu brāļu diena. Šie ir tautā labi saglabājušies ticējumu datumi: ja 27. jūnijā līst, līs vēl septiņas dienas; ja 10. jūlijā līst, tad līs vēl septiņas nedēļas. Vai šie ticējumi strādā?

Šie bija datumi, ko pārbaudīju, apskatot gan pēdējo gadu datus, gan senus arhīvus. Ir vēl kāda vēsturiska nianse. Būtu jājautā folkloristiem un vēsturniekiem, bet man ir aizdomas, ka abi šie datumi ticējumam izvēlēti ne tik daudz dabas norišu dēļ, bet tieši kalendāra izmaiņu dēļ, jo sanāk, ka 10. jūlijs, Septiņu brāļu diena, pēc vecā kalendāra ir 27. jūnijs, un tur ir dīvaina tieši kalendāriska sakritība.

Kad pirms astoņiem gadiem gāju uz Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra arhīvu, kur šie senie laikapstākļu pieraksti joprojām guļ lielos pierakstu žurnālos, daļa no tiem vēl nav pat digitalizēti. Toreiz mūsu ziņu portāla LSM.lv uzdevumā veicu tieši šo ticējumu parbaudi. Sāku ar 2017. gada datu pārbaudi un gāju arvien tālāk pagātnē - vai ticējums par Septiņu brāļu dienu strādā.