Cik pieejams ir bērnu sports kā interešu izglītība, ja nav nosprausts augstais mērķis mēģināt kļūt par profesionāli? Vai un kā mēs atbalstām bērnu vispusīgu fizisko attīstību arī bez konkrētas specializācijas, vienkārši veselības veicināšanas nolūkos? Šī ir Eiropas Sporta nedēļa, un arī tāpēc gribam par to runāt Ģimenes studijā. 

Diskutē Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Vladimirs Šteinbergs, Rīgas Basketbola skolas Vidzemes nodaļas Juglas komandu vadītāji trenere Daiga Jansone, futbola skolas "RFS Academy" treneris Norberts Spriņģis, Latvijas Radio sporta žurnālists un trīs bērnu tētis Mārtiņš Kļavenieks un Valmieras Valsts ģimnāzijas sporta skolotāja, Latvijas Sporta skolotāju asociācijas pārstāve, bijusi arī "Skolu 2030" eksperte Maija Priedīte.

Nozares diskusijā par sporta finansēšanu Latvijā virmo ideja, ka būtu diezgan radikāli jāmaina skatījums uz bērnu sportu, piemēram, līdz pusaudžu vecumam apmaksājot tikai darbošanos sportā kā interešu izglītībā. Tas šķietami sasaucas ar problēmu, par ko jau daudz ir runāts, ka tomēr pārāk agri ieliekam bērnus specializētā sporta sistēmā, nevis nodrošinām vispusīgu fizisko attīstību.

Kā reiz Ģimenes studijā teica kāds sporta treneris, kad runājām par vecāku uzvedību bērnu sporta sacensībās, ir jāsaprot, ka par profesionāli kļūst labākajā gadījumā viens no 300 audzēkņiem, kas sāka nodarboties ar kādu konkrētu sporta veidu. Taču šobrīd Latvijā, kā aprēķinājuši kolēģi no Latvijas Televīzijas, pievēršoties šim tematam, ap 50000 bērnu darbojas sporta skolās un tikai ap 30000 - ar sportu saistītā interešu izglītībā. Vai tam tā jābūt?