Cik nozīmīgi pāru attiecībās var izrādīties sadzīviski strīdi un kāpēc tautas valodā to sauc par zāģēšanu. Ģimenes studijā uzklausām ekspertu un klausītāju domas par šo jautājumu. Analizē ārsts - psihoterapeits Jānis Vītiņš un klīniskā psiholoģe Kristīne Balode.

Regulāri pārmetumi par nevietā nomestām zeķēm vai nepareizi saliktiem traukiem trauku mazgājamā mašīnā attiecības var novest arī līdz iziršanas. Kāpēc pāri ķildojas par nebūtiskiem jautājumiem un vai kritikai vienam par otru pāra attiecībās ir vieta?

Par kādām situācijām izskan šie pārmetumi?

"Tās zeķes, dvieļi, krūzītes un piens drīzāk var būt ir iegansta instruments, kā pāris mēģina nostiprināt savās attiecībās varas un kontroles jautājumu, tuvības un rūpju jautājumu, ka ir gatavs iedziļināties. Arī noteikti cieņas un atzīšanas jautājumu - tas, kāda esmu es kaut kādā mērā ir pietiekami vai pietiekami būtiski, lai otrs to ņemtu vērā," vērtē Kristīne Balode.

"Tas pārsvarā nav par pienu, kefīru, nomestiem apaviem, vai kurš vedīs bērnu uz skolu, tie ir daudz dziļāki jautājumi, ko pāris attiecībās mēģina risināt. To noteikti ir arī nozīmīgi darīt, konflikts nav neadekvāta pieredze attiecībās, tā ir neizbēgama un ļoti akūti svarīga komunikācijas kultūra.

Bet kādā veidā mēs ejam iekšā konfliktā un vai mūsu konfliktam ir arī kaut kāds virsmērķis, kurš aktualizētu partnerattiecību pamatvajadzības, tas bieži ir trūkstošs elements. Konflikts kļūst emocionāli pašmērķīgs."

"Tas var būt arī stāsts par nomestajām zeķēm, jo cik var mētāt savas drēbes pa kopējo telpu," bilst Jānis Vītiņš. "Protams, tas ir arī stāsts par cieņu, bet pašos pamatos tas ir stāsts par to, kā mēs pāra attiecībās mākam komunicēt, kā mēs mākam pateikt to, ko mēs vēlamies saņemt.

Vai mēs uzdrošināmies pateikt, zini, es vēlos, lai tu zeķes sakārto, es vēlos, lai mūsu mājās izskatās kārtīgi, lai justos šeit gaidīts cilvēks. (..) Vai arī nevaram to pateikt "es vēlos" formātā, baidāmies parādīt, ka es kaut ko varu šeit vēlēties."