Šoreiz dosimies viesos pie Krēziņu ģimenes Rīgā. Mamma Romija strādā Pusaudžu Resursu Centrā un studē psiholoģiju. Tētis Dāvis – uzņēmējs, kas arī šobrīd atkal studē, tāpēc viņu ikdiena pakļauta striktai plānošanai. Abi audzina divas meitas – Floru un Melisu – un uzsver, ka rūpes par māju un bērniem dala vienlīdzīgi.

"Mēs dabūjām tos grafikus, un mums likās, ak, mans dievs, kā mēs šito izdarīsim! Tas nav reāli. Bet īstenībā ir. Kāpēc – tāpēc, ka mūsu ģimenē ir 50 - 50 sadalījums. Mēs abi divi rūpējamies par visu kopā vienlīdz un iesaistāmies vienlīdz aktīvi. Tad arī kaut kādas grūtības nemana," atklāj Romija.

Viņa arī min, ka abi ir dzīves baudītāji. Arī mācības ir daļa no dzīves baudīšanas, jo patīk tas, ko mācās.

Dāvis stāsta, ka abi noticējuši, ka varēs apvienot darbu, mājas dzīvi un vēl studijas abiem. Vienu dienu nedēļā ģimenei palīdz auklīte un darba dienās tikai vienu vakaru nedēļa visa ģimene ir kopā mājās. 

"Kad esam kopā, to izbaudām un tas ir kvalitatīvs laiks," Romija.

Sarunā viņi arī atklāti dalās ar izaicinājumiem, kas pieredzēti, veidojot ģimeni un Dāvim kļūstot par Romijas vecākās meitas patēvu. 

"Flora ir tas bērns, ar kuru tu izaudz. Nācās izaug kā sievietei un kā mammai. Viņa bija iemesls, kādēļ sapratu, ka vēlos saistīt savu dzīvi ar jauniešiem, ar pusaudžiem, ar bērniem, ar psiholoģiju. Floras bērnība bija diezgan grūta, viņai bija diezgan nopietni uzvedības traucējumi, smaga valodas aizture. Meklējot iemeslus, kāpēc mūs sviež ārā no dārziņiem, neviens negrib paturēt, sapratu, ka viņai ir autiskā spektra traucējumi. Tas jaunai mammai, kas ir viena pati, ir nopietns pārbaudījums, kam iet cauri," vērtē Romija.

Kad izveidojās ģimene ar Dāvi, šaubas un bailes par Floru pazudušas. Romija vērtē, ka pateicoties daudziem iesaistītiem, Flora ir attīstījusies par fantastisku meiteni, kura ir ļoti radoša, talantīga, draudzīga.

Kā tas ir – kļūt par patēvu toreiz piecgadniecei? Dāvis neslēpj, ka nav bijis vienkārši, daudz šaubījies.

"Beigās tas atdūrās pret to, ka biju iemīlējies Romijā un nebija daudz variantu. Neteikšu, ka redzēju, ka tā bija mana misija un lika man justies cēli. Tās bija papildus grūtības, bet mēs to darījām, jo tie vienkārši bija apstākļi, ar kuriem vajadzēja sadzīvot un izdomāt kaut kādu risinājumu," atklāj Dāvis.

Viņš vērtē, ka sākumā bijis svarīgi neieņemt lomu [tēva], kurai pats nemaz arī nav bijis gatavs. Ar laiku attiecības pilnveidojušās, attīstījušās un mainījušās. 

Romija vērtē, ka abiem ir zināšanas par bērnu attīstību un psiholoģiju. Un tas noņem daudz uztraukumus un tāpēc arī ir salīdzinoši brīvi uzskati un attieksme.

"No otras puses ir lietas, kuras es zinu, man nesanāk. Es nevaru mācīt kaut kādus mācību priekšmetus, ja ir jāizpilda mājas uzdevumi. Tas ir Dāvja uzdevums, jo viņš eksperts šajā jomā. Viņš māk izstāstīt tās lietas. Man nav pacietības," atzīst Romija. "Mūsu ģimenē lielākais uzsvars ir nevis uz attiecību kvantitāti, bet uz attiecību kvalitāti un emocijām. Tās ir galvenās lietas, kas man ir svarīgas. Bērniem ir vieta, kur brīvi izpaust emocijas un brīvi justies, tad arī mācīties tās pārvarēt."